Dieva vārds nav zudis

Bībelē ir apkopotas 66 grāmatas, kuru oriģināli nav saglabājušies līdz mūsdienām. Tomēr tas nenozīmē, ka Dieva vārds ir zudis.

Sākotnējie rokraksti tika kopēti, un no uzticamām kopijām tikai gatavotas atkal jaunas. Šīs kopijas sauc par manuskriptiem. Ir saglabāti vairāki tūkstoši Vecās un Jaunās Derības manuskriptu. Pat nesenā pagātnē ir atrasti atkal jauni manuskripti, un iespējams, tiks atrasti vēl citi.

Reizēm manuskripti nedaudz atšķiras, bet šīs atšķirības ir nebūtiskas. Tas nozīmē, ka atšķirīgi teksta varianti nedara Bībeles mācību nedz apšaubāmu, nedz apstrīdamu.

Salīdzinot senākos un uzticamākos manuskriptus ir iespējams rekonstruēt oriģinālo tekstu, jo nevienam citam antīkam tekstam nav saglabājušies tik daudz manuskriptu kā Bībelei. Manuskriptu daudzums un līdzība apstiprina, ka Bībeli nav izkropļojuši vēstures līkloči.

Daži Jaunās Derības manuskripti tiek datēti ar II gadsimtu pēc Kristus dzimšanas. Savukārt, visu Jaunās Derības grāmatu apkopojums datēts ar IV gadsimtu, proti, tikai pāris gadsimtus pēc oriģināla. Iespējams, ka mums pieejamo manuskriptu vidū ir tādi, kas ir norakstīti tieši no oriģināliem.

Ilgi senākie Vecās Derības manuskripti bija no IX un X gs. pēc Kristus. Bet 1947.gadā Nāves jūras krastos Kumrānas rokrakstu ruļļos atrastie Vecās Derības teksti izrādījās par veselu gadu tūkstoti vecāki! Turklāt, šis atklājums apstiprināja, ka Vecās Derības teksts ir saglabājies neizmainīts. Vēl tika secināts, ka Jesajas grāmatas autors tiešām ir tikai viens pravietis.

Bībeles kopētāji bija ļoti akurāti un punktuāli. Piemēram, Ebreju manuskriptu pārrakstītājam bija jāievēro sekojoši noteikumi:

• Viņš nekad nedrīkst paļauties uz atmiņu.
• Pirms rakstīšanas viņam jāapskata un jāizrunā skaļi katrs vārds oriģinālā.
• Katru grāmatu jāatdala ar trīs tukšām rindām.
• Piektajai Mozus grāmatai jābeidzas precīzi noteiktā rindā.
• Pārrakstītājam jāstrādā pilnā ebreju apģērbā.
• Katru reizi pirms uzrakstīt Dieva personvārdu viņam ir jāsvēta sevi, pilnībā jānomazgā viss ķermenis, jānomazgā rakstāmspalvu, un jāiegremdē to tik dziļi tintē, lai uzreiz varētu uzrakstīt gan vārdu pirms Dieva personvārda, gan pašu Dieva personvārdu. Rakstot šo svēto vārdu viņam tik ļoti jānododas savam uzdevumam, ka viņš pat ignorētu pašu ķēniņu, ja tas viņu attiecīgajā brīdī uzrunātu.
• Manuskripts bija nederīgs, ja trūka kaut vai viens burts, vai arī kāds burts bija uzrakstīts par daudz, ja proza bija uzrakstīta kā dzeja, vai dzeja kā proza, vai arī divi burti saskārās. Katru manuskriptu pārbaudīja 30 dienu laikā.

Lai arī šādi noteikumi mums var šķist dīvaini, tie sargāja no neuzmanības, un kalpoja precīzu un uzticamu kopiju radīšanai, kā arī novērsa kļūdu saglabāšanu. Savukārt citi noteikumi kalpoja kā pārbaudes instrumenti, lai pārliecinātos, ka nekas netiek pievienots vai pazaudēts.

Tiešām, Dieva vārds nav zudis.