Kristietības “Es-izācija”

Slavenajā, teju vai pravietiskajā Toma Vulfa rakstā, kas 1976. gadā publicēts vienā no žurnāla New York numuriem, 70. gadus viņš raksturoja kā “Es” dekādi. Uz žurnāla vāka bija vairāki vīrieši un sievietes, visi ģērbti dzeltenos T-kreklos ar uzrakstu “Es”.

Par daudz ko liecina jau šis attēls vien: visiem ir identiski krekliņi, taču viņi ir vērsti nevis uz vienotību, kopību, bet gan uz savu individualitāti. “Es. Es. Es.” Tā nav saliedēta grupa, bet gan indivīdu kopums.

Vulfs uzskatīja:

Vecais alķīmiskais sapnis bija pārvērst zeltā parastos metālus. Jaunais alķīmiskais sapnis ir: mainīt savu personību – pārveidot, pārkonstruēt, pacelt augstākā līmenī un uzspodrināt pašam sevi .., kā arī to (savu Es!) novērot, pētīt un dievināt.

Sešdesmitos un septiņdesmitos gadus viņš redzēja kā sākumu Trešajai lielajai atmodai. Reliģiskai kustībai, kas līdzinājās divām iepriekšējām atmodas kustībām XVIII un XIX gadsimtā. Tikai šī bija citāda:

Šajā Trešajā lielajā atmodā nav ekumenisma gara. Ja tur kas ir, tad tas ir šķelšanās gars. .. Lai kāds būtu Trešās lielās atmodas mērķis, jebkurā gadījumā tas būs saistīts ar šo bezprecedenta pēckara Amerikas attīstību: greznību, ko bauda tik daudzi miljoni Amerikas iedzīvotāju, proti, būt apsēstam ar sevi.

Kas notika baznīcā, kamēr kultūrā tika piekopta šī reliģija, kas nozīmēja apsēstību ar sevi, personīgo pilnveidi un ego paaugstināšanu? Kā uz šo hiperindividualizācijas problēmu reaģēja kristieši? Kādus risinājumus piedāvāja baznīcas Henriji, lai cīnītos ar šo ugunsgrēku, kas aizvien vairāk un vairāk savās liesmās aprija ļaužu grupu un paaudžu vienotību? Baznīca sāka arvien vairāk runāt par indivīdu. Vairāk par personīgo. Vairāk par “Es”.

Citiem vārdiem sakot, baznīca šo ugunsgrēku dzēsa ar benzīnu.

Spilgts piemērs tam ir pēkšņā četru vārdu frāzes parādīšanās, kas daudziem mūsdienu ticīgajiem definē kristietības būtību. Šī frāze ietver to, uz ko baznīcai it kā vajadzētu koncentrēt savu enerģiju, savu kalpošanu, sprediķus, evaņģelizāciju. Kā norāda pareizticīgo rakstnieks Stīvens Frīmens:

Daudzi uzskata par absolūtu minimālo prasību jebkuram, kurš apgalvo, ka ir kristietis.

Bez tās mēs tikai izliekamies, ka esam ticīgi. Kas ir šī frāze? “Personīgas attiecības ar Jēzu.” Vismaz protestantu baznīcās šos vārdus var dzirdēt tik bieži, ka varētu domāt, ka tie ir no Jāņa evaņģēlija 3:17.

Taču pārsteidz šāds fakts: frāzi “personīgas attiecības ar Jēzu” neviens nebija dzirdējis līdz pat mūsdienām. Patiesībā, ja mēs Google Books Ngram Viewer meklētājā censtos noskaidrot tās sastopamību drukātajos izdevumos pirms 1960. gada, tā neparādītos gandrīz nemaz. Taču, sākot ar sešdesmito gadu vidu, tā strauji pieaug.

Un visbūtiskākais aspekts ir šis: straujais lietojuma kāpums reliģiskajā valodā, pielīdzinot kristietību personīgām attiecībām ar Glābēju, notiek vienlaikus ar tādas kultūras valodas straujo izplatību, kurā sāk dominēt viss personīgais. Mūsdienu baznīca sāk runāt par personīgām attiecībām ar Jēzu, vienlaikus ieslīdot “Es” dekādē ar tās monomaniakālo vērstību uz sevi. Diez vai tā ir sakritība.

Henrijs azbestu izmantoja ar cēliem nodomiem, un tieši tāpat esmu pārliecināts, ka arī baznīcas nodomi bija labi. Viņi saskatīja problēmu un nāca klajā ar risinājumu. Galu galā, ja sabiedrībā viss ir par personīgo, viss ir par “Mani”, tad baznīca arī var būt viss par un ap personīgo – bet tādā kā ar Jēzu saistītā veidā. Tās reliģijas vietā, kura griežas ap “Es” un sevis pilnveidošanu, viņi piedāvāja alternatīvu “Es un mans Jēzus”. “Mans paša personīgais Jēzus,” kā deviņdesmito gadu sākumā dziedāja grupa Depeche Mode.

Sākumā tā šķita laba ideja. Un daudziem tā joprojām šķiet laba. Patiesībā pat apšaubīt tāda izteikuma kā “personīgas attiecības ar Jēzu” piemērotību bieži vien nozīmētu ko līdzīgu ķecerībai. Daži no jums šobrīd, iespējams, papurina galvu! Bet esiet pacietīgi. Mums ir jāuzdod grūtie, eksistenciālie jautājumi. Jo šī frāze un tās pamatā esošā garīgā kultūra ir pastiprinājusi kristietības “Es-izāciju” – izkropļotu izpratni par baznīcu, noliegumu attiecībā uz cilvēka pamatreālijām, kā arī tādu kā vientuļā vilka ticību, kas it nemaz nelīdzinās tai, kuru mēs atrodam Jaunās Derības lappusēs.

Mums atkal ir vajadzīga nespēja – nespēja uzturēt personīgas attiecības ar Dievu. Tā vietā mums ir jāatklāj attiecības, kādas Jēzus mums dāvā Savas līgavas – baznīcas – miesā.