Zvērēt pie Dieva

“Ap šo laiku notika, ka Abimelehs un Pikols, viņa karaspēka virsnieks, sacīja Ābrahāmam: “Dievs ir ar tevi visās lietās, ko tu dari. Bet tagad apstiprini man šeit ar zvērestu pie Dieva, ka tu nelauzīsi uzticību ..man.” Un Ābrahāms atbildēja: “Es zvērēšu.”” [1.Moz.21:22-24]

Ābrahams nav vairījies zvērēt. Viņš ar šo darbu māca, ka svētajiem un ticīgajiem neklājas nicināt šādas laicīgas lietas, aizbildinoties ar reliģiju.

Bet, attiecībā uz Kristus pavēli Mt.5:34, kur Viņš saka: “Jums pavisam nebūs zvērēt“ – atbildēt ir vienkārši. Te jāievēro apstākļi, kurus Mozus lieliski norāda šajā stāstā. Ir pareizi sacīt, ka taisnais jeb ticīgais negrēko arī zvērēdams, bet, gluži otrādi – zvērēdams šādā veidā, viņš pareizi kalpo Dievam un cilvēkiem. Tomēr labāk tas saprotams, aplūkojot apstākļus. Ābrahams zvēr visupirms tādēļ, ka ķēniņš viņam to pavēlējis.

Tā valdības pieprasītais zvērests saskan ar Dieva pavēli, kas prasa, lai valdībai paklausām.

Šeit tiek norādīts arī otrs iemesls, kura dēļ Ābrahams dod zvērestu, proti – lai tiktu noslēgts miers starp ķēniņa un Ābrahama saimēm. Jo Ebr.6:16 Raksti saka: “Cilvēki zvēr pie kaut kā lielāka, un zvērests ir viņiem par apstiprinājumu, lai izbeigtu katru pretrunu,” tas ir, lai izbeigtu visus strīdus un ķildas. Kurš tad nu gribētu sacīt, ka tas nav bijis svēts, labs darbs?