Kristus mācekļus pārņēmis nešķīsts grēks

Un tur arī ķilda cēlās viņu starpā, kurš no viņiem esot lielākais [Lk.22:24].

Te mēs redzam, kā Kristus attiecās pret mācekļiem, kas bija apgrēkojušies ļoti necienīgā veidā. Tas bija augstākā mērā nožēlojami – strīdēties, kurš ir vislielākais! Pat niecīgākā doma par to ir nešķīsts grēks!

Bet te doma ir nesusi augļus un tapusi par rīcību – strīdu. Vai tas piedien Jēzus mācekļiem? Vai kristieši var atļauties šādas lietas? Nekādā ziņā! Ko darīja Tas Kungs? Vai Viņš samierinājās ar šādu strīdu? Nekādā ziņā! Nē, Tas Kungs viņus nosodīja. Viņš teica: “Ķēniņi valda pār tautām, un varenos sauc par labdariem. Bet jūs tā ne. Bet lielākajam jūsu vidū būs būt kā jaunākajam, un vadonim kā tādam, kas kalpo” [Lk.22:25–26].

Un, lai liktu viņiem vēl vairāk nokaunēties, Viņš norāda tiem uz Savu piemēru, sacīdams: “Jo kas ir lielāks: vai tas, kas sēž pie galda, vai tas, kas kalpo? Vai ne tas, kas sēž pie galda? Bet Es esmu jūsu vidū kā tāds, kas kalpo” [Lk.22:27]. Tā Viņš parādīja tiem Savas dusmas, un viņi to bija pelnījuši.

Bet, kā jums šķiet, kāda bija Kristus attieksme? Pa vidu bargiem nosodījuma vārdiem Viņš sāk runāt par goda vietām debesīs un kā tie sēdēs ar Viņu uz troņiem Viņa valstībā, tiesādami divpadsmit Israēla ciltis. Ko es redzu? Ko es dzirdu? – Laipnais Pestītājs! Es biju domājis, ka savu neglīto grēku dēļ mēs esam zaudējuši Tavu mīlestību un dievbērnību vai ka vismaz brīdi vai dienu mēs esam izslēgti no Tavas žēlastības! Bet nē! Es redzu ko citu. Pauzdams nosodījumu, Viņš joprojām runā par mācekļu vietām debesīs.

Žēlastība un dievbērnība – šīs dārgās lietas paliek negrozāmas. Tās stāv uz cita, stingrāka pamata. Tas, ka viņi ir Dieva bērni un ar Kristu debesīs būs mūžīgi, jau bija izlemts neatkarīgi no viņu vārgās, nepastāvīgās dievbijības. Kristus gribēja viņus tikai pārmācīt, labot un pamudināt, neko vairāk. Te tu redzi, kā ir noskaņots laipnais un uzticīgais Pestītājs Kristus! Turpretī velns ir notēmējis savas bultas pret pašu mūsu dzīvību un vēlas mūs, grēciniekus, pazudināt nekavējoties. Bet Kristus tā nerīkojas.

Ko mums būs no tā mācīties? Vai to, ka grēkot pret Dievu nav bīstami? Ja Kristus ir parādījis tik lielu un nemainīgu žēlastību attieksmē pret Savu mācekļu grēkiem, vai tas nozīmē, ka drīkstam ķildoties un strīdēties, kurš no mums ir lielākais? Diemžēl atrodas tādi, kas no šiem piemēriem izdara arī šādus secinājumus. Šos zaimotājus Dieva Gars ir skaidri iezīmējis [Rom.3:8], un apustulis piebilst, ka viņi saņems pelnīto sodu.

Evaņģēlists katrā ziņā nav pierakstījis šos mācekļu nepastāvības un Kristus žēlastības piemērus, lai mēs par tiem klusētu, bet gluži otrādi. Taču šie piemēri ir jāaplūko nevis kā neticīgo grēki, bet kā ticīgo grēki. Mums vienmēr jāļauj palikt spēkā Kristus spriedumam, ko pirms nāves Viņš Saviem mācekļiem sacīja: jūs esat Mani zari; jūs esat Manī un Es jūsos; jūs esat šķīsti utt.

Šie paši mācekļi Vasarsvētku dienā saņēma citu spēku, taču ne jau šis spēks padarīja viņus par kristiešiem un Kristus draugiem. Šis spēks padarīja viņus par apustuļiem, kuri nu tika apveltīti ar “spēku no augšienes”, kas viņiem līdz tam nebija. Tomēr arī pēc Vasarsvētkiem viņi nekļuva brīvi no visām savām vainām.

Ja vēlies saglabāt Evaņģēlija patiesību tīru, tad ir ļoti svarīgi nedomāt, ka Dieva žēlastība ir atkarīga no tā, cik daudz tev ir dievbijības un spēka. Ja tas tā būtu, tev būtu jāuzskata sevi par neticīgu. Ja mēs domājam, ka žēlastība ir atkarīga no mūsu svēttapšanas, tad mēs esam likuši citu ticības pamatu nekā to, kas jau ir likts [1.Kor.3:11]. Bet, ja žēlastība nav atkarīga no svētdarīšanas pakāpes, tad taisnība ir evaņģēlistiem, kas strīdīgo mācekļu apžēlošanu apraksta kā Kristus mīlestības piemēru.

Tagad tu saproti, kādi secinājumi ir jāizdara no šiem piemēriem, – nevis ka grēkam nav nozīmes, nevis ka mums jāatdarina mācekļu vājības, nevis ka ikviens kristietis ir līdzīgs savās vājībās, bet – ka Kristus žēlastība ir tik liela, ka nav maināma un grozāma Viņa draugu vājību dēļ, kā tikko redzējām.

Tev jāmācās, kāda ir Kristus dāvātās izpirkšanas un grēku piedošanas īstā vērtība, lai tava vājā ticība tiktu stiprināta. Un šāda ticība sev nesīs līdzi arvien lielāku mīlestību un spēku visām labām lietām. Tu pieredzēsi, ka Kristus mīlestība mūs vada [2.Kor.5:14], ja esam dzīvi locekļi Viņā.

Savukārt, ja tas ietekmē tevi pretēji, ka lielās žēlastības dēļ tu vēlies brīvi grēkot, tad tā ir zīme, ka esi garīgi miris. Dzīvības zīme ir auglīgs zars, kas savienots ar stumbru un saules siltumā gūst no tā dzīvības sulu un augļus. Bet nāves zīme ir neauglīgs zars, kura lapas saules siltumā ir izkaltušas, jo tas nav dzīvā vienībā ar stumbru.