Trīsvienības noslēpums un atklāsme

“[..] tu šīs lietas esi apslēpis gudrajiem un saprātīgajiem [..]” (Mt.11:25)

Svētā Trīsvienība ir noslēpums. Tas nozīmē: kaut kas, ko cilvēki paši nevarētu izdomāt un ko viņi spēj aptvert tikai daļēji. Dieva būtība ir neizdibināma. Ja mēs Dievu varētu izprast, mums būtu pamatots iemesls aizdomām, ka viņš ir mūsu domāšanas procesa darinājums. Bet Trīsvienība ir kaut kas, ko neviena cilvēciska spekulācija nevarētu izdomāt. Kad cilvēki mēģina iztēloties Dievu, viņi grib nonākt līdz kaut kam nepretrunīgam, saprotamam un loģiskam. Taču Dievs ir citāds. Viņš ir īstenība, kas mums ir atklājusies. Viņš ir nācis mums pretī, pakāpeniski rādījis, kāds viņš ir, ciktāl mēs spējam to aptvert un ciktāl mums ir nepieciešams to zināt. Bet aiz tā joprojām atrodas viss viņa neizsmeļamās būtības dziļums, kas apustulim liek izsaukties: “Kāds Dieva bagātības un gudrības, un atziņas dziļums! Cik neizprotamas ir viņa tiesas un neizdibināmi ir viņa ceļi!” (Rom.11:33)

To, ka Dievs ir trīsvienīgs, mēs zinām, tāpēc ka viņš patiesībā sevi ir atklājis šādā veidā. Viņš mums nav devis kādu teorētisku mācību, bet gan atklājis sevi un rīkojies ar mums šādā veidā: kā Tēvs, mūsu Radītājs, kā Dēls, mūsu Glābējs, un kā Gars, kas darbojas savā Baznīcā un mūsu sirdī. Visos trīs vārdos vienlaikus viņš tiek saukts vien izņēmuma gadījumos. Tas notiek Kristības pavēlē un apustuliskajā svētībā (2.Kor.13:13). Taču it visur Bībelē Trīsvienīgais mūs satiek savos darbos, tā ka dažkārt mēs varam teikt pavisam droši: šeit darbojas Dēls vai: šis ir Gara darbs. Bet bieži mēs esam noslēpuma priekšā, ka to, ko dara Tēvs, to vienlaikus dara gan Dēls, gan Gars.

Visos Trīsvienības svētku tekstos ir runa par šo noslēpumu: tāds ir Dievs. Šādā veidā viņš mums ir atklājies. Un nav tik svarīgi izprast, kādā veidā viņš vienlaikus var būt šie visi – Tēvs, Dēls un Gars. Svarīgāk ir sastapt viņu tādu, kāds viņš patiesībā ir, lai viņam ticētu kā savam Tēvam, kā savam Glābējam, kā savam labajam Palīgam, kas mūs vada pareizā virzienā.

Nav izšķirošas nozīmes tam, vai savās lūgšanās mēs vēršamies pie mūsu mīļā debesu Tēva, pie mūsu Kunga un Glābēja Jēzus vai sakām: “Tu, mīļais Svētais Gars”, vai vienkārši runājam ar Dievu, īpaši nepievēršoties kādam no šiem trim, kas tomēr ir viens. Taču nozīme ir tam, ka pieņemam un esam atvērti visam Dieva darbam, visai labestībai un bagātībai, kas sakņojas viņa trīsvienīgajā būtībā.