Mūsu dievbērnības sāpīgās pretrunas

Cik gan brīnumaina ir Kristus valstība un dievbērnības dzīve virs zemes! Tajā apvienojas viskrasākās pretrunas: pretrunu pamatā ir vislielākā godība un visnožēlojamākā zemība.

Tie ir dzīvi Dieva bērni, valstības mantinieki un Kristus brāļi, kam sirdīs ir Svētais Gars, kas ir dzimuši no Dieva un ir līdzdalīgi Dieva dabā, – viņi ir Dieva cilts virs zemes, kas gaida Viņa godības atklāšanos. Taču ar asaru pilnām acīm, sažņaugtu sirdi tiem bieži nākas nopūsties un bēdāties, it kā tie būtu visnožēlojamākie vergi grēka un velna varā.

Vai nav tiesa (kā līdz šim aplūkojām), ka mēs patiesi esam Dieva cilts [dzimums], kas jau no sākuma tikām radīti pēc Dieva tēla un līdzības, kā bērni un mantinieki, kuru labā Kungs Dievs ir radījis visas lietas virs zemes! Vai nav tiesa, ka ar Dieva Dēla asinīm esam atpirkti no grēkākrišanas lāsta, ka Viņa inkarnācijā esam ar Viņu saradoti, ka Viņš ir mūsu Brālis un ka mēs nu varam piedzimt no Dieva un paši savām acīm ieraudzīt pazīmes par mūsu līdzdaļu dievišķajā dabā!

Tagad runāsim par tiem, kas dzimuši no Dieva, un tiem, kas iemantojuši šo paļāvības pilno dievbērnības garu. Vienlaikus šajos Dieva bērnos saglabājas arī paškritika, šaubas un bijīgs gars, pret kuru velns šauj savas ugunīgās bultas, apkaro viņu ticību un pārbauda viņu dievbērnību. Vai nav tiesa, ka pats Dievs ir sagādājis mums godību būt par bērniem un mantiniekiem, kam lemta mūžīgā dzīvība debesīs, ko Viņš apstiprinājis ar Savu augsto, svēto Majestāti! Tāpēc mūžīgā izredzēšana paliek nesatricināma, jo Viņš to ir apstiprinājis ar dievišķu zīmogu, ar Saviem sakramentiem: Kristībā mūs uzņēmis mūžīgā žēlastības derībā par Saviem bērniem, Svētajā Vakarēdienā mūs arvien no jauna par to pārliecina!

Dievs droši un skaidri ir apliecinājis šo mūsu neaptverami lielo un apbrīnojamo dievbērnību! Vai tu tici, ka arī savā tumšajā ikdienā redzēsi un jutīsi šīs godības pilnās lietas? Kristus valstība ir ticības valstība. Tās pamatlikums ir tāds: ticībai ir jātop pārbaudītai [kārdinātai, izaicinātai]! Tādēļ it visā, ko Dievs mums solījis, tu allaž piedzīvosi šķēršļus un pretrunas. Patiesi, neviens kristietis savā dzīvē neiztiks bez kliedzošām pretrunām, kam tiks pakļauta viņa ticība glābšanai un dievbērnībai. Vienai cīņu un pārbaudījumu krusai sekos otra. No ārpuses nāks skumjas, pretestība un ilgstošas neauglīgas žēlabas. No iekšpuses nāks grēki, nerimtīgi kārdinājumi un nožēlojams nespēks, kas par spīti lūgšanai, iespējams, paliks tikai ļaunāks.

Tādējādi kristietim ir jābūt gatavam, ka ticība taps pārbaudīta: Dievs vadīs brīnumaini un neparasti, jā, tik brīnumaini, ka bieži mēs tur nesaskatīsim neko citu, tikai Dieva dotu šķietami bezcerīgu situāciju, kas apgāž Viņa vārdus un solījumus.