Atšķirība starp “verdzības garu” un “dievbērnības Garu”

Apustulis (Rom.8:15) saka: “Jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal kristu bailēs, bet jūs esat saņēmuši dievbērnības Garu, kas mums liek saukt: Aba, Tēvs!” – Vispirms ievērosim, kādā veidā apustulis izšķir vienu garu no otra: “verdzības garu” un “dievbērnības Garu”. To paturiet prātā! Jo pār cilvēku allaž valda gars: vai nu verdzības gars, vai arī dievbērnības gars.

Vispirms domāsim, kā verdzības gars izpaužas atmodinātās dvēselēs. Kad vien cilvēks kaut ko dzird par Dievu un Viņa žēlastību Kristū, šis gars cilvēkā kļūst verdzisks, tramīgs un bailīgs. Cilvēks gan var klausīties visjaukāko Evaņģēliju, uzņemt to ar prātu un atkārtot ar muti, tomēr paša gars vienlaikus paliek verdzībā, nemierā, bailēs un nedrošībā. Īpaši skaidri tas parādās pie tiem, kas skoloti Dieva vārdos un attaisnošanas mācībā, kas ir it kā modināti un deg par Dievu, kas pat spējīgi apspriest visu žēlastības kārtību! Ar savu saprašanu par ticības dāvāto dzīvi, mieru, mīlestību, spēku un labprātību, viņi paši tomēr arvien paliek it kā bez dzīvības, būdami vēsi un bez īstas dievbijības, iekams pats Dieva Gars neliecina viņu garam un nerada šo paļāvības pilno dievbērnību.

No otras puses, arī dievbērnības gars ir gars cilvēkā, kas Bauslības ietekmē ļoti bieži izbiedē sirdsapziņu – pat vairāk ticīgajā nekā tajā, kas vēl joprojām dzīvo verdzībā. Ticīgie jūt grēku vēl rūgtāk un skarbāk. Mārtiņš Luters saka:

Jo spožāka ir Evaņģēlija gaisma, jo spožāka ir arī Bauslības gaisma, un jo spožāka ir likumības gaisma, jo sāpīgāk dzeļ grēkatziņa.

Varētu domāt, ka ticīgie nav tapuši brīvi no verdzības un bailēm. – Nē, tie ir tapuši brīvi, jo viņos nu ir gars, kurš vienmēr aicina un sauc atpakaļ pie žēlastības troņa un ar Evaņģēlija palīdzību sniedz drošību un mierinājumu, kas uzveic visas bailes, ko izraisa Bauslība, grēks un sirdsapziņa.

Dievbērnības gars bailēs un postā sauc: Aba, mīļais Tēvs! – un to dara tikmēr, kamēr žēlastības vārdi to apskauj, lai no jauna ar prieku un drosmi varētu saukt savu paļāvības pilno: Aba! Aba! Tā tas notiek un visu vērš par labu. Citādi – ja mēs no jauna topam sagūstīti verdzības jūgā un atgriežamies Bauslības darbos, tad atkal nonākam zem lāsta (Gal.3:10, 5:1–4). Verdzības un vergu gars nav labs un svētīgs gars, bet gan apspiests, bailīgs, negribīgs, drebošs un rūgts gars, kas savus darbus dara tikai baušļa un dzinējrīkstes dēļ, un viņa acis ir pievērstas vienīgi darbiem.

Tādiem, kas iepriekš dzīvojuši šāda gara iespaidā, bet tagad nonākuši pie ticības svētīgā miera un vienības ar Dievu, apustulis saka: “Jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal baidītos, bet jūs esat saņēmuši dievbērnības Garu, kas mums liek saukt: Aba! Tēvs!” (Rom.8:15). Dievbērnības gars ir ar Dievu samierināts gars, kas sevi redz Kristū apžēlotu, attaisnotu un pieņemtu Dieva bērnu, kurš paļāvības pilns var saukt uz Dievu kā savu Tēvu un var runāt ar Viņu, kā runā bērns ar mīļiem vecākiem.

Sīriešu valodas vārds “Aba” nozīmē “tēvs”, un tas, šķiet, ir ņemts no mazu bērnu mutes, kas uzrunā tēvu ar šo dārgo un bērnišķīgo uzrunu – ar pirmajiem, vienkāršajiem vārdiem, kuri vienlīdz viegli un it kā paši no sevis nāk dažādās valodās no visu mazuļu mutes: tēti, tēti! Apustulim tas nozīmē pirmo mīlestības izpausmi sarunā ar Glābēju, kad apžēlota dvēsele, mierinājumu saņēmusi, priecīgi piesauc savu Kungu!

Tad apustulis saka: jo mēs saucam, nevis čukstam vai sakām. Jā, mēs saucam: Aba, Tēvs! Tas liek domāt un noprast, ka apžēlotai dvēselei ne vienmēr ir tikai miers, prieks un atdusa. Piezogas arī bēdas un rūpes. Šad tad mēdzam pieļaut kļūdas. Citreiz piedzīvojam grēka kārdinājumus. Tomēr tieši tie ir brīži, kad ticīgā dvēselē piedzimst bezvārdu nopūtas (Rom.8:26), un nopūtas ir kā iekšējs sauciens, kas īpaši spēcīgs un dedzīgs top tad, kad ticīga dvēsele savā vājumā vairs pat nespēj lūgt. Tad cilvēks savā dievbērnības garā kliedz un sauc šo neizteicamo: Aba, mīļais Tēvs!