Paļāvības pilnais dievbērnības gars

Vēstulē romiešiem (8:15-16) apustulis saka: “..Jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal kristu bailēs, bet jūs esat saņēmuši dievbērnības Garu, kas mums liek saukt: Aba, Tēvs! Šis pats Gars apliecina mūsu garam, ka esam Dieva bērni.”

Dižais, svētīgais stāvoklis – būt Dieva bērnam, sevi par tādu apzināties un saņemt paļāvības pilno dievbērnības garu! – Tā šeit runā apustulis, tā runā visi Svētie Raksti un atsvabinātu kristiešu svētīgā pieredze. Pats Dieva Gars līdz ar mūsu garu liecina, ka esam Dieva bērni.

Kāda loma mūsu vidū ir šai mācībai? – Vai tu, lasītāj, esi viens no tiem laimīgajiem, kurš arī pats esi saņēmis Dieva Gara liecību savā garā, ka esi Dieva bērns? Varbūt tu esi kristietis, kas godā Dieva vārdu un savā gājumā esi nevainojams, bet – ko teiksi par šo mācību? Kā ir ar tavu sirdi? Vai esi sirsnīgā sadraudzībā un uzticīgā kopībā ar Dievu, ko pauž vārdi: Aba, mīļais Tēvs! – Tas ir galvenais. To dzirdi un saproti! Tas ir visas kristīgās dzīves lielais pamats, ka tavai sirdij ir jādzīvo paļāvības pilnās attiecībās un sirsnīgā vienībā ar Dievu Kristū. – Jā, tāda ir visas kristietības sirds un dzīvība!

Te mēs iegūstam atjaunoto paradīzes dzīvi, ko līdz ar krišanu grēkā cilvēks ir pazaudējis. Te iegūstam paļāvīgo dievbērnības garu, kas nāk Dieva priekšā un runā ar Viņu – kā mīļš bērns ar mīļo Tēvu. Šeit mums rūpīgi jāizšķir, kas ir īsta ticība un kas ir pārdroša, aplama un iluzora ticība – līdz ar apstulboto garu sapņojumiem, kurus vecā čūska ir iedvesusi ar saldeno dziru, kad viņi par sevi iedomājas, ka atrodas Dievam tuvāk nekā citi un ka ir Viņa īpašie lutekļi.

Par tādiem Mārtiņš Luters saka:

Tie, kas visvairāk kliedz: Kristus ir mans brālis, vai pat – mans līgavainis, tie nav īstie gari*.

Ja viņu ticība būtu īsta un dzīva, tā nebūtu tik vienkārša un pārgudra, bet tie sāktu cīnīties ar savu miesu, tie apkarotu savu patmīlu un citus grēkus, tāpat arī velns tos vajātu ar nopietniem pārbaudījumiem. Taču viņu ticība ir pārāk viegla – tik novienkāršoti viegla, ka tie spēj iztikt bez Dieva vārdiem. Viņi dzīvo bez ārējiem Dieva vārdiem, jo viņiem pietiek vien ar to, ko paši runā un savās atklāsmēs nosapņo. Nē, šeit nerunāsim par tādiem gariem.

Labāk runāsim par satriektiem grēciniekiem un mocītām dvēselēm, kuras satvēris Evaņģēlija mierinājums Kristū un kuras atbrīvotas no sirdsapziņas verdzības, bailēm un nemiera. Tagad šīs dvēseles ir iemantojušas prieku Dieva Jēra asinīs un pārliecību par Dieva žēlastību.

Šāds ticības cilvēks ir – nabags, bet tomēr svētīgs. Tādam joprojām vēl katru dienu ir jānomokās ar savām vājībām, grēkiem un bailēm, bet vienlaikus Evaņģēlija spēkā tas top stiprināts un nemitīgi uzturēts ticībā un sadraudzībā ar Glābēju, katru dienu Viņa priekšā saucot savu – Aba, Aba! Brīžiem tas ir priecīgais un paļāvības pilnais: Aba, mīļais Tēvs, es esmu Tavs, Tu esi mans! Citreiz – bailīgais un tomēr apslēpti dziļas uzticības pilnais: mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis? ,

Vai tu esi iemantojis paļāvīgo dievbērnības garu? – Nepamet šo jautājumu, iekams neesi uz to nopietni atbildējis.