Dievbijīgi bērni ir laimīgi bērni
“Bet Viņš tiem atbildēja: “Kam jūs esat Mani meklējuši? Vai nezinājāt, ka Man jādarbojas Sava Tēva lietās?” Bet tie neizprata uz viņiem sacīto vārdu. Un Viņš nogāja tiem līdzi uz Nācareti un bija tiem paklausīgs. Bet Viņa māte visus šos vārdus paturēja savā sirdī. Un Jēzus pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem.”” (Lk.2:49-52)
Jēzus piemērs māca mūsu mīļajiem bērniem divas lietas vairāk par visu:
- kā viņiem jākalpo Dievam bērnībā un
- kā viņiem jāpakļaujas saviem vecākiem.
Dieva Dēls varēja ienākt pasaulē kā pieaugušais, bet Viņš to negribēja. Tā vietā Viņš gribēja būt bērns, un ar Savu svēto bērnību Viņš gribēja mūs atpestīt no mūsu bērnības grēkiem un sniegt visiem zēniem un meitenēm dievbijīgas bērnības paraugu, kam viņiem jāseko. Tā kā svētais Bērns Jēzus bija Dieva Dēls, Viņam saskaņā ar Bauslību nebija pienākuma ierasties Jeruzālemes templī un svinēt Pashā svētkus. Tomēr Viņš ar prieku pavadīja savus vecākus, uzņemoties garo, grūto un nogurdinošo ceļojumu, kurā Marija un Jāzeps, būdami nabadzīgi, noteikti nevarēja Viņam nodrošināt nepieciešamo atspirdzinājumu. Šajā svētajā bērnā bija apslēpti visi gudrības un zināšanu dārgumi, un skolotājiem noteikti bija jābrīnās par Viņa lielo izpratni, ko Viņš parādīja gan uzdodot, gan atbildot uz jautājumiem. Pilns Dieva gudrības, Viņš tomēr, tiklīdz ieradās Jeruzālemē, devās uz templi un apsēdās skolotāju vidū.
Tā kā Jēzus bija Dieva Dēls, nav pārsteidzoši, ka Viņš jau bērnībā bija dievbijīgs. Tomēr daudzi prāto, vai to pašu tiešām var sagaidīt no mūsu bērniem. Protams, ka var. Daudzi bērni jau ir sekojuši Jēzus piemēram un kļuvuši līdzīgi Viņam. Svētais Pāvils par Timoteju saka, ka bērnībā viņš zināja Svētos Rakstus. Par dievbijīgo Samuēlu mēs lasām: “Bet zēns Samuēls augdams auga, un viņš labi patika gan Tam Kungam, gan cilvēkiem.” (1.Sam.2:26) Un tas pats ir teikts par astoņgadīgo Josiju: “Un viņš darīja to, kas Tā Kunga acīs bija taisnīgs. .. un viņš nenovērsās ne pa labi, ne pa kreisi.” (2.Ķēn.22:2)
Jau bērnībā cilvēks var būt dievbijīgs. Dievbijīgs bērns nav pārņemts ar lielajām rūpēm, gaidām un ar darbu saistītajām bažām, ar kurām saskaras dievbijīgs pieaugušais. Turklāt bērns netiek ienīsts un vajāts viņa dievbijības dēļ. Ikviens mīl dievbijīgu bērnu. Tāpēc dievbijīgi bērni ir laimīgi bērni. Savukārt bezdievīgi bērni ir ļoti nelaimīgi, jo viņi Dieva acīs ir negantība, un pat cilvēki nevēlas ar viņiem nekādu darīšanu. Protams, paši savā spēkā bērni kā jau visi cilvēki nespēj padarīt sevi dievbijīgus. Tikai Jēzus bija svēts, nevainīgs un šķirts no grēka jau no dzimšanas. Pārējie no mums nāk pasaulē ar ļaunu sirdi. Bet Svētajā Kristībā Dievs sūta Savu Svēto Garu gan jaunu, gan vecu sirdīs, šķīstot tos caur ticību. Tagad viņi tic savam mīļajam Glābējam, būdami pārliecināti, ka Viņš viņus ir atpestījis un nomazgājis visus viņu grēkus. Viņš dod viņiem arī spēku staigāt pēc Viņa svētā piemēra. Tāpēc arī dievbijīgi bērni seko Viņam, priecīgi un uzticīgi ieejot Tā Kunga namā tāpat kā svētais Bērns Jēzus. Ļauni bērni var mēģināt viņus aizvest prom no vietas, kur viņi var saņemt Dieva Vārda mācības, bet dievbijīgi bērni viņiem neseko, tā vietā sakot kopā ar Bērnu Jēzu: “Vai jūs nezinājāt, ka Man jābūt Sava Tēva namā?”
Par Bērnu Jēzu arī tiek teikts, ka tad, kad Viņa vecāki Viņu atrada templī un gribēja atgriezties mājās, “Viņš nogāja tiem līdzi uz Nācareti un bija tiem paklausīgs.” Ak, kaut šie vārdi paliktu ierakstīti ar neizdzēšamu tinti katra bērna sirdī. Kristus pazemība ir pielūgsmes vērta, jo Viņš, kuram ir pakļautas visas radības un kura priekšā jāmetas zemē visiem eņģeļiem un cilvēkiem, bija pakļauts Saviem vecākiem. Lai visi bērni apņemas atdarināt šo godpilno piemēru un sekot savu vecāku vadībai!

Ieskaties
Kas gan ir reliģija bez Dieva?
Kāpēc Jēzus bija tik nabadzīgs
Jēzus nicina un noraida labus, godīgus un svētus cilvēkus