Grēka brūce tiek dziedināta

“Viņš skūpstīja visus savus brāļus un, to darīdams, raudāja.” [1.Moz.45:15]

Jāzepa piemērs ir patiess un skaidrs Kristus augšāmcelšanās attēls. Un šādi darbi vēl joprojām ik dienu notiek baznīcā. Bīskapu un mācītāju īstais amats ir mācīt, stiprināt un mierināt nevis nocietinātos un nejūtīgos, kuriem mierinājuma vārdi nav vajadzīgi un kurus labāk būtu nodot cietumsargu un velna rokās, bet gan – sniegt noskumušām un nomāktām sirdīm Svēto Rakstu balzamu un sacīt: “Ņemies drošu prātu, dēls, tavi grēki tev piedoti.” (Mt.9:2)

Bet to, cik grūti ir pieņemt šādu Svēto Rakstu mierinājumu, apliecina gan mana, gan citu cilvēku pieredze. Jau trīsdesmit gadus es esmu lasījis Bībeli, cik rūpīgi vien spēju, tomēr vēl neesmu dziedināts tādā mērā, ka spētu ar pilnīgu paļāvību saņemt šīs svētīgās zāles, ko pats Dievs mums sniedzis. Es gan labprāt vēlētos būt stiprāks un iemantot lielāku ticību, gribētu būt lepnāks Kristū, lai varētu drošāk ar Viņu lepoties, tomēr es to nespēju panākt.

Tādēļ brūce tiek dziedināta, kad mājvietā to apkopj ar eļļu un vīnu. (Lk.10:30-35) Baznīcas nav nekas cits kā šādas kopīgas mājvietas, kurās tauta tiek dziedināta, – jo tā jūt savu grēku un nāvi, turklāt arī nabaga ievainotās sirdsapziņas mokas. Un baznīcas kalpiem tiešām ir jāraugās, lai tie uzticīgi un uzcītīgi dziedinātu šīs brūces, ielejot tajās eļļu un vīnu.

Grēks ir visnegantākā sērga, bet sirdsapziņa ir trausla lieta.