Tu redzi arhīvu par mācītāja amats
“Sieva lai mācās mierā, pilnīgā paklausībā. Un es neļauju sievai vīru mācīt vai valdīt pār vīru, bet tai jāpaliek mierā. Jo Dievs pirmo izveidoja Ādamu, tikai pēc tam Ievu. Ne jau Ādams tika pievilts, bet sieva, viņa izdarīja pārkāpumu. Sievas tiks izglābtas caur bērnu dzemdēšanu, ja vien pieticīgas tās paliks ticībā un mīlestībā, un svētumā.” [1.Tim.2:11–15]
Attiecībā uz garīgās kalpošanas amatu ir jāpiemin vairāki Svēto Rakstu tematiskie loki, kam ir būtiska nozīme apskatāmā jautājuma sakarā. Šajā rakstā ir iespējams tos ieskicēt tikai īsumā. Tālāk tiks apskatīti atsevišķi fragmenti no Svētajiem Rakstiem, kas ir īpaši nozīmīgi apskatāmā jautājuma sakarā.
Pārfrāzējot Jēkaba vēstulē [3:1] sacīto, ikvienu, kurš vēlētos būt par garīdznieku, pirms tam būtu sava izvēle rūpīgi jāizvērtē, jo mācītājam esot ļoti grūta dzīve.
Pats par sevī saprotams, ka publiskā kalpošana (mācītāja amats) netiek pretstatīta visu ticīgo vispārējai kalpošanai (garīgajai priesterībai), kuriem kā garīgiem priesteriem ir pienākums sludināt Evaņģēliju visā pasaulē (1.Pēt.2:9). Publiskās kalpošanas amats pat norāda uz to, ka pirms tā pastāv visu ticīgo garīgā priesterība, jo, no vienas puses, aicinātiem mācītājiem ir pašiem jābūt garīgiem priesteriem jeb patiesiem ticīgiem (1.Tim.3:2-7; Tit.1:5-9), un, no otras puses, viņi publiski, tas ir, tos aicinājušo ticīgo vārdā pārvalda visus tos pienākumus un privilēģijas, kuras piemīt visiem kristiešiem kā garīgiem priesteriem.
Pārpublicējot obligāti jānorāda atsauce. Visas tiesības patur :: e-BAZNICA :: © 2007-2020
Atsauces (0)