Vai skaitliskais pieaugums ir jauna baznīcas pazīme?

Baznīcas izaugsmes kustības teoloģisko nekonkrētību nevar izskaidrot tikai ar evaņģelikālu un pentakostālu ietekmi. Evaņģelikāļu ticības priekšstati parasti ir stingri noteikti kā, piemēram, jautājumā par tūkstošgadu miera valsti.

Baznīcas izaugsmes kustības visai izplūdušās teoloģijas galvenais iemesls ir dziļi iesakņojies biblicistiskais starpkonfesionālisms, kura aizsācējs bija kustības dibinātājs Donalds Makgavrans. Pēc viņa domām, ja principā tiek atzīta ticība Jēzum un Bībelei, tad teoloģiskai pārliecībai ir nozīme tikai tik lielā mērā, “cik tā veicina vai kavē baznīcas izaugsmi”. Tas nozīmē, ka par noteicošu baznīcas pazīmi kļūst tās skaitliskais pieaugums. Van Engens rezumē, ka “Baznīcas izaugsmes kustībā visnozīmīgākais baznīcas dzīves (varbūt pat tās eksistences) kritērijs ir baznīcas locekļu skaitlisks pieaugums”. Un tālāk:

Vai Baznīcas izaugsmes kustības priekšstatos skaitliskais pieaugums ir nepārprotama baznīcas kā organizācijas pazīme? Saskaņā ar baznīcas izaugsmes teoriju tā ir.

Padarot skaitlisko pieaugumu par galveno baznīcas pazīmi Baznīcas izaugsmes kustība ignorē tās baznīcas pazīmes, kuras reformācija atzina par paša Dieva dotām, proti, pareizu Evaņģēlija sludināšanu un pareizu sakramentu pārvaldīšanu (Augsburgas ticības apliecība, VII). Tādējādi atšķirības starp baznīcām tiek uzskatītas par relatīvām un nenozīmīgām. Makgavrans dažādas denominācijas atzina par vienlīdz līdzvērtīgiem vienas baznīcas “zariem” jeb locekļiem, un ja tie “nodrošina, ka ikvienā baznīcas daļā tic Jēzum Kristum kā Dievam un Pestītājam, un Bībele ir vienīgā mēraukla ticībā un praksē, tad attiecībā uz visām citām mācībām baznīcā var pastāvēt atšķirīgi ieskati”. “Patiešām,” viņš rakstīja, “nav iespējama liela izaugsme, ja nerodas milzums sīku atšķirību.”

Tas izklausās pieņemami, ja runa ir par denominācijām, bet ne konfesijām. Makgavrans apgalvo, ka pasaulē ir 20800 denomināciju. Konfesijas, turpretī, ir saskaitāmas uz vienas rokas pirkstiem. Tādējādi Romas katoļi ir viena, ortodoksā baznīca – otra, luterāņi – trešā un kalvinisti vai arminiāņi – ceturtā konfesija. Par piekto konfesiju varētu uzskatīt pentakostāļus, kas cēlušies no metodistiem, kuri savukārt izauguši no mērenākā kalvinistu atzara – anglikāņu baznīcas un zināmā mērā iespaidojušies no luterāņiem un katoļiem. Un 20800 denominācijas līdz ar to ir šo pamatkonfesiju dažādas variācijas un kombinācijas.

Starp citu, tieši anglo-amerikāniskajā vidē drīzāk būtu vietā runāt par denominācijām (jo lielākā daļa no tām ir tur radušās), kā jebkur citur. Jau paši baznīcu nosaukumi – kongregacionālā, presbiteriāņu, episkopālā – drīzāk liecina par strukturālām, nevis doktrinālām atšķirībām. Šajā ziņā luterāņi varētu piekrist Makgavranam, ka tīri strukturālām atšķirībām nevajadzētu šķelt baznīcu.

Tomēr bez organizatoriskām un citām nenozīmīgām atšķirībām, aizvien vēl pastāv būtiskas konfesionālas atšķirības. Šīs būtiskās doktrinālās atšķirības nav iespējams neņemt vērā, jo tās atspoguļo pašos pamatos atšķirīgu izpratni par Evaņģēliju. Vai mēs tiekam glābti vienīgi Kristus žēlastībā, vai arī daļēji mūsu pašu nopelnu dēļ? Vai Kristus ir miris par visu cilvēci, vai tikai par kādu tās daļu? Vai neticīgajiem piemīt brīvā griba izvēlēties kļūt par kristiešiem, vai arī ticība ir tikai un vienīgi ir Dieva dāvana? Vai Svētais Gars veic pestīšanu tiešā veidā, vai tikai caur žēlastības līdzekļiem? Vai Kristība atdzemdina, vai arī tikai simbolizē atdzimšanu? Vai Kunga miesa un asinis ir reāli klātesošas Svētā Vakarēdiena maizē un vīnā, ar ko tās saņem visi komunikanti, vai arī tās tiek saņemtas tikai ticībā?

Šie ir jautājumi, kas nosaka atšķirības starp konfesijām. Godprātīgi sludinot Evaņģēliju nav iespējams no tām izvairīties. Nav tāda “vispārēja” Evaņģēlija, kas varētu apiet šos jautājumus vai kļūt par kopīgu pamatu, pastāvot esošajām pretrunām. “Evaņģēlijs”, kurā šīs būtiskās pretrunas tiek patvaļīgi izmainītas, apietas vai aizplīvurotas, nav Evaņģēlijs Jaunās Derības izpratnē (Gal.1)!