“Evaņģēlisks” starpkonfesionālisms

Atkarībā no tā, vai misijas mērķis ir konfesionālas baznīcas, vai kāda vispārīga baznīcu sadraudzība, pieeja šim darbam būs ļoti atšķirīga. Tādi saukļi kā: “Mēs gribam ļaudis padarīt par kristiešiem, nevis luterāņiem” rodas vai nu no pārliekas vienkāršošanas, vai pilnīga apjukuma.

Mēs, saprotams, nevēlamies ielaisties nekādās sektantiskās runās par un ap ortodoksu kristietību (“vienkārši kristietību”, kā to sauc K. S. Lūiss). Bet ja Vienprātības grāmatā ir tiešām pareiza (nevis vispusīga) Svēto Rakstu izpratne, tad luterisms nav nekas cits, kā vien konsekventa (“vienkārši”) kristietība. Piekāpties kaut kā mazāka dēļ nekā Vienprātības grāmata, nozīmētu nonivelēt kristietību. Nevar kaut kādu vispārēju “starpkonfesionālu” Kristu jeb Evaņģēliju kā primāro pretnostatīt luteriskai izvēlei, kas tiktu uzskatīta par otršķirīgu. Pilns biblisks Evaņģēlijs un Kristus ir jāpasludina jau no paša sākuma.

Starpkonfesionālisms būtībā ir tikai cits apzīmējums antikonfesionālismam. Ja Baznīcas izaugsmes kustība būtu tikai septiņdesmito gadu domāšanas veids, nebūtu nemaz tik grūti stāties tai pretī. Tomēr tā nav izolēta sistēma, jo tās saknes ietiecas dziļi mūsu reliģiskās kultūras būtiskākajās sastāvdaļās, un tas dara šo kustību stipru. Tādējādi tā izraisa un nostiprina simpātijas pret sevi zemapziņas līmenī, kas pamatotiem argumentiem ir grūti aizsniedzams. Paraudzīsimies kaut vai uz to milzīgo Evaņģēliskās alianses devumu tieši anglo-amerikāniskā reliģiskā pasaules uzskata izplatīšanā. Šo aliansi Londonā 1846. gadā nodibināja 800 priekšstāvji no dažādām valstīm un to veidoja nevis baznīcas, bet gan atsevišķi cilvēki no 52 dažādām (protestantu) baznīcām. Viņu mērķis bija “neredzamo Baznīcu padarīt redzamu”, lai “pasaule par to uzzinātu”.

Kad par virzītājspēku kļuva ekumenisms, Alianses doktrinālais pamats sāka šķist pārāk iesīkstējis. (Starp citu, viens no Alianses deviņiem postulātiem par to, “kas tiek uzskatīts par evaņģēlisku”, bija šāds: “Dieva iestādīts kristīgas kalpošanas amats un pavēles par Kristību un Svēto Vakarēdienu obligātums un mūžīgums”). Daudz izplūdušākais Y.M.C.A. Parīzes pamatnosacījums (“par Jēzu Kristu kā Dievu un
Pestītāju saskaņā ar Svētajiem Rakstiem”) kļuva par pamatu formulējumam, ko vēlāk pārņēma Pasaules baznīcu koncils un divdaļīgā Baznīcas izaugsmes kustības ticības apliecība.

Oraganizatoriskā ziņā ekumēniskās kustības “lielais sprādziens” notika 1910. gadā, kad Edinburgā tika noorganizēta Pasaules misionāru konference. Tās izplatību veicināja tā pati “evaņģēliskā atmoda”, kas iedvesmoja Evaņģēlisko aliansi. Šķeļošie “ekleziālie vai doktrinālie” jautājumi nebija ietverti Edinburgas konferences dienas kārtībā. (Šo būtiski svarīgo jautājumu izskatīšanai tika izveidota Ticības un kārtības kustība. Pirmā pasaules kara postošo seku dēļ pirmā Ticības un kārtības pasaules konference tika sasaukta tikai 1927. gadā Lozannā.) Edinburgā valdošo noskaņojumu atspoguļo referāts, kurā uzsvērts, ka “lielā vairuma misionāru apziņā pastāvošais ideāls” ir “visa misionāru darba mērķis – iedēstīt ikvienā nekristīgā tautā vienu nedalītu Kristus baznīcu”.

Šāda nostāja ir jo dziļi iesakņojusies tā sauktajā “amerikāniskajā luterismā”. Galvenais šī vārgā luterānisma surogāta pārstāvis bija S. S. Šmukers, kurā pats piedalījās Evaņģēliskās alianses dibināšanā Londonā 1846. gadā. Šmukers pats uzskatīja, ka “viņš stingri stāv vācu piētisma tradīcijā, kas cieši saistīta ar Arndtu, Špēneru, Franki un Halles universitāti”. Viņš atzina Augsburgas ticības apliecības “pamatprincipus”, bet noraidīja absolūciju, atdzimšanu Kristībā un patiesu Kristus miesas un asiņu klātbūtni Vakarēdienā. Jau 1838. gadā Šmukers laida klajā Brālīgu aicinājumu Amerikas baznīcām, ar mudinājumu dažādajām denominācijām atteikties no saviem “partejiskajiem nosaukumiem” un izveidot Amerikā vienu “Apustulisku protestantu baznīcu”. Šajā plānā ietilpa “brīva apmaiņa ar baznīcu kalpotājiem un pavisam noteikti – atvērtais dievgalds”. Pats par sevi saprotams, ka Šmukers atbalstīja atdzimšanas kustības izpausmes.