Par ticības un lūgšanas būtību

Ar ieskatu, ko šeit esam guvuši par ticības un lūgšanas būtību, mūsu lūgšanu dzīve tagad, bez šaubām, kļūs vienkāršāka un vieglāka.

Vispirms mums ir kļuvis skaidrs, ka tas, vai mūs uzklausīs, nav atkarīgs no mūsu domām vai jūtām pirms lūgšanas, lūgšanas laikā vai pēc lūgšanas. Nelaimīgā tēva piemērs no Marka evaņģēlija 9. nodaļas mums to skaidri parāda. Viņa jūtas pirms lūgšanas, tās laikā, kā arī pēc tās noteikti bija zem nulles. Stāvoklis likās bezcerīgs. Mācekļi bija mēģinājuši dziedināt, taču tas nebija izdevies. Tad nāca Jēzus. Un Viņš pasacīja stipros vārdus par ticību. Vai nabaga vīrs, kurš savā postā izsaucās: “Es ticu, palīdzi manai neticībai!” – nedomāja, ka viss ir zaudēts? Viņa domas noteikti nebija vairāk iedrošinošas kā viņa jūtas. No šīm domām kaut kas skan viņa vārdos: “.. ja Tu ko spēji..” tātad viņš nepavisam nebija drošs, vai Jēzus iespēs ko vairāk par saviem mācekļiem. Un, kad tēvs no Jēzus vārdiem noprata, ka viss atkarīgs arī no viņa paša, no viņa ticības, viņš izmisa vēl vairāk. Viņš zināja pavisam skaidri, ka iekšēji svārstās starp ticību un neticību.

Jā, tas ir kaut kas, kas var noderēt mums; mēs lūdzot piedzīvojam gluži to pašu. Arī mēs svārstāmies starp šaubām un ticību. Mēs nepavisam neesam droši, ka lūdzam pareizi, ka mēs kaut ko lūdzam pēc Dieva gribas. Un pat tad, ja esam pārliecināti, ka tas, ko lūdzam, saskan ar Dieva gribu, bieži vien mūsu lūgšanā ir tik maz nopietnības un gatavības, ka mēs tāpēc paši šaubāmies, vai mūsu lūgšana taps uzklausīta. Vēl vairāk, mums ir sajūta, ka lūgšana šādā noskaņojumā ir gandrīz vai zobošanās par Dievu.

Šajā laikā ir labi zināt, vai mums pietiekami ticības, lai ietu ar savām rūpēm pie Jēzus un nestu tās Viņam. Ja mūsu sirdī ir daudz šaubu un maz ticības, tad varam darīt tāpat kā tēvs, kurš atnāca pie Jēzus: mēs pašā sākumā varam pastāstīt par savām šaubām un savu vājo ticību. Tad mums kļūs vieglāk un mēs varēsim lūgt ar lielāku pārliecību. Man nav jāpiemērojas, kaut kā īpaši tiecoties stiprināt savu ticību vai mēģinot izdzīt no sirds šaubas; tas viss būtu veltīgi. Es daudzkārt esmu guvis atziņu, ka varu nākt pie Jēzus jebkurā jautājumā, lai cik smags tas būtu, manas šaubas un ticības vājums nedrīkst mani no tā atturēt; tikai es Viņam tad pasaku, cik vāja ir mana ticība. Ar to es Jēzum esmu atvēris savu sirdi, un Viņš sāk manu lūgšanu klausīties.