Aicinājums neapgrēcināt ticībā vājāko

“Bet, ja tavs brālis ēdiena dēļ ir noskumis, tad tu vairs nestaigā mīlestībā. Neved ar savu ēdienu postā to, par ko Kristus ir miris. Tad lai nu tas, kas jums tas labais, netop par zaimiem! Jo Dieva valstība nav ēšana un dzeršana, bet taisnība, miers un prieks Svētajā Garā. Tad nu tas, kas šinīs lietās kalpo Kristum, ir Dievam tīkams un cienījams cilvēku starpā. Tāpēc mēs dzenamies pēc miera un pēc tā, lai cits citu celtu ticībā. Neposti Dieva darbu ēdiena dēļ! Viss gan ir šķīsts par sevi, bet cilvēkam, kas ēzdams apgrēcinājas, tas ir par ļaunu. Tāpēc ir labāk neēst gaļu un nedzert vīnu, nedz arī ko citu darīt, kas brāli apgrēcina. Tu paturi savu ticību, kas tev ir, Dieva priekšā. Svētīgs tas, kas sevi netiesā tajā, ko atzīst par labu.” (Rom.14:15-22)

Daudzi cilvēki domā, ka, ja reiz kaut kas nav nedz Dieva pavēlēts, nedz aizliegts un pats par sevi nav grēks, tad viņi šīs lietas var darīt jebkurā laikā un jebkuros apstākļos. Ja kāds viņus mudina pārtraukt šīs nodarbes, tad viņi atbild: “Vai tu vēlies teikt, ka tas, ko es daru, ir grēcīgs?” Šādas aktivitātes, piemēram, ir piedalīšanās azartspēlēs un bieža krodziņu apmeklēšana. Tā kā ir jāatzīst, ka šīs lietas pašas par sevi nav grēks, viņi domā, ka ir uzvarējuši disputā, un atbild: “Vai tu vēlies padarīt par grēku kaut to, ko Dievs nav nedz pavēlējis, nedz aizliedzis?”

Ak vai, cik lielā mērā viņi maldās! Cilvēki, kas dara šādi un uzskata, ka viņiem vajadzētu būt brīvībai to darīt, neprot pareizi atšķirt to, kas pats par sevi nav grēcīgs, no tā, kā būtu vēlams izmantot kristīgu brīvību.

Tā ir mācība, ko Pāvils māca šodienas tekstā: “Bet, ja tavs brālis ēdiena dēļ ir noskumis, tad tu vairs nestaigā mīlestībā.” (Rom.14:15) Šeit Pāvils atgādina Romā dzīvojošajiem kristiešiem, ka saskaņā ar jauno derību vairs nav aizliegumu attiecībā uz pārtiku, bet, ja viņi savā kristīgajā brīvībā ēd visu, kas viņiem ir nolikts priekšā, pat gaļu, kas upurēta elkiem, nepadomājot, ka vājākie kristieši, kas to redz, varētu tikt apgrēcināti, tad viņi ir apbēdinājuši un satraukuši tos, kas šādu nodarbi uzskata par grēcīgu. Vai šādā gadījumā tā nav darbība, kas ir pretēja mīlestībai?

Ar to vien nepietiek, ja kristietis zina, ka viņa rīcība pati par sevi nav grēcīga. Viņam arī jājautā: vai citi, piemēram, vājākie kristieši, to uzskata par grēcīgu? Vai ticībā vājākie tiktu satraukti un varētu paklupt savā ticībā, ja redzētu mani to darām? Šī iemesla dēļ neviens nedrīkst skatīties tikai uz sevi. Viņam jāņem vērā arī visas draudzes jūtas. Viņam vajadzētu izvairīties no visa, kas kādu no draudzes apgrēcina. Viņam jāatceras arī Pāvila vārdi: “Neved ar savu ēdienu”, tas ir, ar kaut ko, kas var tikt uzskatīts par apgrēcinošu citiem, “postā to, par ko Kristus ir miris … Neposti Dieva darbu ēdiena dēļ!” (Rom.14:15, 20) Nepārdomāti izmantojot kristiešu brīvību, kristietis var kļūt atbildīgs par kādas dārgas dvēseles, kas izpirkta ar Kristus asinīm, mūžīgu pazudināšanu un Dieva brīnišķā darba, kas paveikts cilvēku glābšanai, iznīcināšanu.

Kāds var jautāt, vai cilvēkiem ir stingri jāturas pie savas dārgās brīvības, ko Kristus mums izcīnījis? Tas noteikti ir nepieciešams, lai neitralizētu, piemēram, viltus skolotāju darbu, kuri cenšas padarīt bezmaksas lietas par maksas lietām un tādējādi atņem kristietim Evaņģēlija brīvību. Pāvils nepadevās šiem maldīgajiem gariem, “viņiem mēs ne acumirkli neesam piekāpušies, lai Evaņģēlija patiesība paliktu pie jums” (Gal.2:5). Tomēr lietās, kas saistītas ar mīlestību pret ticībā vājāku tuvāko, Pāvils vienmēr atkāpās no savas brīvības, visiem kļūstot par visu — jūdiem par jūdu, grieķiem par grieķi un vājajiem par vājo, lai tuvākais netiktu apgrēcināts. Kā viņš rakstīja: “Tādēļ, ja ēdiens ir manam brālim par apgrēcību, tad es nemūžam gaļu neēdīšu, lai savu brāli neapgrēcinātu.” (1.Kor.8:13) Šeit virsroku gūst nevis viņa neatlaidība pēc savas brīvības, bet gan tas, ka viņš labprātīgi ierobežo savu brīvību ticībā vājāko labā, uz ko viņu mudina mīlestība. Ar šādu ierobežojumu kristietis neatsakās no brīvības. Drīzāk viņš izvēlas to neizmantot ārēji, pat paturot to vēl stingrāk savā prātā. Tāpēc Pāvils raksta: “Ir labāk neēst gaļu un nedzert vīnu, nedz arī ko citu darīt, kas brāli apgrēcina.” (Rom.14:21) Bet viņš tūlīt piebilst: “Tu paturi savu ticību, kas tev ir, Dieva priekšā.” (Rom.14:22) Viņš ar to domā, ka, tad, kad viņš lūdz, lai dārgie kristieši atturētos izmantot savu brīvību noteiktu cilvēku priekšā, viņš neprasa, lai viņi pilnībā atteiktos no savas brīvības. Viņiem jāturpina turēt šo brīvību savās sirdīs un prātos Dieva priekšā, pat tad, kad mīlestības dēļ viņi izvēlas to neizmantot.