Ticīgā lūgšana

“Pēc šī apgabala pilsētu izpostīšanas Dievs pieminēja Ābrahamu, un Viņš izveda Latu no šīs posta vietas, kad Viņš tās pilsētas bija izpostījis, kurās Lats bija dzīvojis.” (1.Moz.19:29)

Viss, ko Mozus šeit saka par Ābrahamu, slavē un cildina lūgšanu. Jo Mozus skaidri saka, ka Lats ticis uzturēts ne savas taisnības dēļ (jo viņš jau bija nonācis briesmās savas nepaklausības un vilcināšanās dēļ, tādēļ eņģeļi viņu tik stingri brīdina un saka: “lai tu neietu bojā”, savukārt Lata sieva krīt vēl bīstamākā grēkā, tādēļ tiek sodīta bargāk), bet ticīgā Ābrahama lūgšanas dēļ.

Tas ir, it kā Mozus sacītu: Dievs ir tik ļoti mīlējis Ābrahamu, ka viņa dēļ uzturējis Latu. Jo Tas Kungs ir gribējis, lai svētā vīra sirds netiktu nemitīgi un pār mēru apbēdināta, bet atstājis viņam šo mierinājumu, lai Ābrahama dzīvē nenāktu tikai bēdas pēc bēdām.

To redzam visu svēto dzīves stāstos: Dievs arvien īsteno šādu apmaiņu – Viņš liek tiem ciest, taču drīz vien atkal palīdz un izglābj; Viņš sūta tiem kārdinājumu un mierinājumu, bēdas un prieku. Patiesībā svētie ir līdzīgi Atlantam, jo viņi ir tie, kas tur uz saviem pleciem visu debess celtni, tas ir, tie nes un tur bargo Dieva dusmību, tomēr paša lielākā posta vietā stāv stingri un paliek paļāvībā uz Dieva žēlastību un žēlsirdību, kaut arī viņu acis redz gluži pretējo. Tikai tā viņi pirmoreiz iepazīst ticīgas lūgšanas spēku.