Lūgšana un bezpalīdzīgums

Bezpalīdzīgums ir, bez šaubām, pirmā un drošākā lūdzošas sirds pazīme. Pēc manas izpratnes, lūgšana ir domāta tieši bezpalīdzīgajiem. Tā ir bezpalīdzīgo cilvēku pēdēja izeja. Jā, patiesi, pēdējā izeja. Mēs izmēģinām visu, iekams beidzot ejam lūgšanas ceļu.

Tā tas ir ne tikai pirms atgriešanās. Visā mūsu kristieša dzīves laikā lūgšana ir mūsu pēdējā izeja. Es labi zinu, ka mēs bieži skaitām skaistas lūgšanas gan vienatnē, gan citiem dzirdot, lūgšanas, kuras nav rosinājis bezpalīdzīgums. Taču neesmu pārliecināts, vai tās ir lūgšanas.

Lūgšana un bezpalīdzīgums ir nesaraujami saistīti. Tie noteikti ir tikai bezpalīdzīgie, kas spēj lūgt.

Uzklausi mani, tu, kas bieži esi tik bezpalīdzīgs, ka nezini, ko darīt. Dažreiz tu pat nezini, kā lūgt. Tava sirds ir tik netīra un pilna grēku; visas tavas intereses ir piepildītas ar to, ko Bībele sauc par pasauli. Dievs, mūžība un svētums ir no tevis tik tālu un tev tik sveši, ka mēģinājums šādā noskaņojumā tuvoties Dievam tev šķiet divkāršs grēks. Šad un tad tu jautā pats sev: “Vai es patiešām vēlos atbrīvoties no šī remdenā prāta un šīs pasaulīgās dzīves? Vai cēlonis tam, ka esmu tik remdens un tikai pa pusei kristietis, nav jāmeklē tanī apstāklī, ka sirds dziļumos citāds nemaz nevēlos būt?”

Šādi godīgā dvēsele strīdas ar savu iedzimto negodīgumu un jūtas tik bezpalīdzīgi pazudusi, ka lūgšana sastingst uz lūpām.

Uzklausi mani, draugs! Tavs bezpalīdzīgums ir tava labākā lūgšana. Tā sauc no tavas sirds uz Dieva sirdi labāk nekā visi tavi vārdi un sacerētās lūgšanas. Viņš dzird tevi no paša pirmā mirkļa, tāpēc ka tu esi bezpalīdzīgs. Un Viņš ir jau gatavs tev palīdzēt. Šodien tāpat kā toreiz, kad Viņš sadzirdēja podagras slimnieka bezpalīdzīgo lūgšanu bez vārdiem.

Šo lūgšanas pusi tu sapratīsi labāk, ja tu esi māte. Tavs mazais, kuslais bērniņš neprot vēl nevienu pašu lūgumu tev izteikt vārdos, un tomēr viņš lūdz kā mācēdams – viņš kliedz. Bet tu viņa brēkšanā saklausi viņa lūgumu. Vēl vairāk, mazajam nav nemaz jābrēc. Tev tikai jāredz, cik viņš ir bezpalīdzīgs un atkarīgs no tevis, un viņa lūgums jau aizsniedz tavu mātes sirdi, lūgums, kas ir ietekmīgāks par skaļāko kliedzienu.

Viņš, kas ir Tēvs visām, kuras sauc par mātēm, un visiem, kurus uzrunājam par bērniem, kā debesīs, tā virs zemes, – Viņš līdzīgā veidā piedalās mūsu dzīvē. Mūsu bezpalīdzīgums ir viens vienīgs lūgums, kas tiecas uz Viņa tēvišķo sirdi. Viņš vienmēr ir gatavs šo lūgumu sadzirdēt un atvieglot mūsu grūtības. Dienu un nakti Viņš ir tam gatavs, kaut gan mēs to lielākoties nepamanām, nemaz nerunājot par to, ka mēs Viņam pateiktos.

Būdama māte, tu Viņu šai ziņā saproti labāk nekā mēs citi. Tu rūpējies par savu mazuli dienu un nakti, kaut gan viņš nesaprot, ko tu viņa labā dari, upurē un ciet. Viņš tev arī nemaz nepateicas, bieži ir nepaklausīgs un pat spītīgs. Bet tas tevi nespēj maldināt. Tu nemitīgi dzirdi lūgumus, ar ko viņa bezpalīdzīgums vēršas pie tavas mātes sirds. Tieši tāds ir Dievs.

Vienīgā atšķirība ir tā, ka viņa rīcība ir pilnīga, kamēr cilvēku mīlestība ir un paliek nepilnīga. Kā īsta māte savu dzīvi veltī sava bērna kopšanai, tā arī mūžīgais Dievs savā neaptveramajā žēlastībā savu mūžīgo dzīvi ir veltījis savu grēcīgo cilvēkbērnu kopšanai. Dievs tāds ir pret visiem. Arī pret cilvēkiem, kas nav atgriezusies.