Vai Dievs mūs ir atstājis?

“Lūk, tur nāk tas lielais sapņotājs! Nokausim viņu un iemetīsim to kādā no bedrēm.” [1.Moz.37:19-20]

Jēkabs un viņa dēls Jāzeps tiek ļoti smagi pārbaudīti un apgrūtināti; šķiet, viņiem viss noticis pretēji Dieva apsolījumam un nekas nav liecinājis par to, ka Dievs rūpētos par viņiem. Tas Kungs viņiem nesūta nevienu eņģeli, jā, pat ne koka lapu, kas varētu apturēt un aizbiedēt velnu, bet atver ienaidnieku priekšā durvis un logus, tā ka velns ar visu savu negantību uzbrūk tēvam un dēlam.

Jēkabs gan ir saņēmis lielu un bagātīgu apsolījumu un svētību, turklāt pats pieredzējis, kā tas piepildās, – viņš iemantojis divpadsmit dēlus. Tomēr viņam joprojām jācīnās ar daudzām grūtībām, kas viņu piemeklē, itin kā viņam nebūtu Dieva vai Dieva apsolījuma. Tomēr mums ir jādomā un jāspriež, ka Dievs Jēkabu nekādā ziņā nav atstājis. Jo arvien vēl ir spēkā apsolījums: “..Redzi, abu Savu roku plaukstās Es tevi esmu iezīmējis.” [Jes.49:16]

Bet kādēļ tad mūs piemeklē tik daudz briesmīgu lietu no mūsu pašu miesas, bērnu un radinieku, puses? Tā īstenojas Dieva vadība, tāda ir svēto un ticīgo dzīve šajā pasaulē. Tādēļ ir vajadzīga gudrība un mācība, kas pārsniedz visu cilvēku prātu un saprašanu, – lai šādā gudrībā es spētu sacīt: es esmu kristīts, man pasludināta manu grēku piedošana un mūžīgā dzīvošana; es esmu ēdis mana Kunga miesu un dzēris Viņa asinis; man ir pats drošākais Dieva vārds, kas nevar melot, nedz mani pievilt, kaut arī šķistu, ka viss notiek pretēji cilvēka saprašanai.