Tēvreizes lūgšanas svētlaime

Kad Dieva spēks apstādināja neganto Kristus ienaidnieku Saulu, tas, būdams akls, uzturējās Damaskā un vēl nebija atbrīvots un apžēlots, tad no viņa nabaga krūtīm izlauzās ļoti gaužas vaimanas, kas nonāca žēlsirdīgā Pestītāja ausīs. Tas bija tik izmisīgs nakts kliedziens, ka mūsu Kunga pacietība izsīka jau pirms rītausmas. Viņš pasauca mācekli Ananiju un lika tam tūlīt pat doties pie nabaga Saula, lai viņš to mierinātu un dziedinātu. Kāpēc Tas Kungs tik ļoti steidzās? Tas Kungs atbild: jo, redzi, “viņš lūdz Dievu” (Ap.d.9:11).

Tēvreizes lūgšanas svētlaime pirmoreiz pa īstam dvēselei atklājas tikai tad, kad tu patiesi sāc lūgt to ticībā un saņem pilnu apžēlošanu un svētīgo dievbērnības apziņu. Tad tu pirmoreiz spēj no sirds sacīt: “Tēvs!”

Tā mēs nonākam pie otrās būtiskās lietas šajos vārdos: nevienam kristietim nevajadzētu turpināt lūgt Tēvreizi, iekams tas nespēj sacīt pašu pirmo vārdu īstā bērna paļāvībā, proti, ka Dievs ir viņa mīļais Tēvs un viņš ir Dieva mīļais bērns. Viss šīs lūgšanas spēks un mierinājums ir atkarīgs tieši no ticības pirmajiem vārdiem. Vai tu paļāvībā piesauc Dievu kā savu Tēvu? Vai tu no sirds tici, ka esi Viņa mīļais bērns? Tikai saprotot šī vārda nozīmi, tev būs patiesi svētīga paļāvība, ka varēsi lūgt Viņam visu, kas ietverts šajā dārgajā lūgšanā.

Taču šeit novērojam dažādus trūkumus arī dievbijīgās dvēselēs. Lielākoties tas skar tos, kuri vēl nav īsti ticīgi un paši cenšas sevi izglābt. Tie jūtas kā Dieva bērni un uzskata sevi par Dieva meklētājiem, taču tas viss ir virspusīgi un nenopietni. Šis vispārīgais garīgums nebūt nenozīmē uzticēties, ka Dievs ir mūsu īstenais Tēvs un mēs esam Viņa īstie bērni.

Īstu izpratni gūstam no Kristus vārdiem, kuros mēs esam saukti par Viņa brāļiem. Pieminiet, kā Dievs mums atdara acis un dāvina izpratni mūsu Kunga vārdos, ko Viņš sacījis pēc Sava pilnīgi pabeigtā izpirkuma darba: “..ej pie Maniem brāļiem un saki tiem: Es aizeimu pie Sava Tēva un jūsu Tēva, pie Sava Dieva un jūsu Dieva” (sk. Jņ.20:17).

Šeit tu redzi, kas ir Dieva bērns. Pirmkārt, mūsu Kungs lieto vārdu “brāļi”, taču tas vēl nav viss. Lai mēs pareizi saprastu vārdu “brāļi”, Kristus vēl piebilst: “Sava Tēva un jūsu Tēva, Sava Dieva un jūsu Dieva.” Mūsu Kungs Kristus ir ļoti skaidri atklājis, ko nozīmē vārds “brāļi”. Vārdiem “Dieva bērni” ir tik izcila nozīme, ka to priekšā pat debesu eņģeļi aizklāj savas sejas!

Dievbērnības stāvoklis ir Dieva lielais sākotnējais nodoms cilvēka radīšanā, jo visa Dieva radība virs zemes, ko mūsu acis uzlūko, ir radīta cilvēkam. Cilvēks ir Dieva bērns! Tieši šī nozīmīgā apstākļa dēļ Dieva mūžīgais Dēls kļuva par cilvēkbērnu un visiem gariem apliecināja, ka mēs esam Viņa brāļi. Taču šajā ziņā mums ir godīgi jāatzīst, ka mūsu sirdis ir pārlieku šauras un sīkmanīgas, lai mēs aptvertu tik lielu un diženu patiesību.

Tomēr šajā jautājumā ir iespējamas divas būtiski atšķirīgas attieksmes. Vieni nespēj vien nobrīnīties par šīs godības augstumu, dziļumu, garumu un platumu un nekad savā sirdī tā īsti nespēj aptvert to, ko tie dzird un tic, vienlaikus smeļoties tur vislielāko prieku, ko vien var gūt virs zemes. Savukārt otri bez grūtībām tic, it kā tas būtu pats par sevi saprotams, tie nemaz nebrīnās, nepriecājas un arī nesaprot, ko īsti nozīmē būt Dieva bērnam. Tie ir lielākie un nopietnākie maldi, kas ir saistīti ar ticību vārdiem “mūsu Tēvs”.

Otrkārt, arī kristieši, kas jau ilgāku laiku bijuši svētīgi Dieva bērni, var atkal ieslīgt savā cilvēciskajā nabadzībā, sākt raudzīties tikai uz sevi un pazaudēt īsto Dieva bērna paļāvību. Vieni lūdz Tēvreizes lūgšanu ar miesīgu pašsaprotamību, nesaprazdami Tēvreizes vārdus, izrunādami tos bezdomīgi un savu lūgšanu padarīdami sausu un nedzīvu. Otri ir savā sirdsapziņā saistīti, tāpēc ka izdarījuši kādus lielus grēkus vai grimuši smagos kārdinājumos un tā krituši grēka lamatās, tādēļ bīstas no šīs svarīgās lūgšanas: “Vai tu uzdrīkstēsies Dievu saukt par savu Tēvu, labi zinādams, ka esi tik nelietīgi grēkojis!”

Šādas lietas rada vislielākās grūtības īstā paļāvībā sacīt “mūsu Tēvs”. Ikvienam ir pašam jāsaprot, pie kādas kategorijas tas pieder, lai šī atziņa palīdzētu ticībai un skaidrībai, sakot vārdus “mūsu Tēvs”. Visa mūsu garīgā dzīvība ir atkarīga no īstas bērna paļāvības uz Dievu, lai patiesā izpratnē piesauktu savu Tēvu. Taču, ja sirdsapziņa atkal nonāk verdzības jūgā un bīstas tuvoties Debesu Tēvam lūgšanā vai arī ja tā no jauna iesnaužas un vieglprātīgi saka “mūsu Tēvs”, nemaz nedomājot par vārdiem, tad cilvēkam atkal draud garīga nāve.

Garīgā dzīve ir paļāvības pilna dievbērnības dzīve ar Dievu, kas ir saskaņā ar apustuļa vārdiem: “Jo jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal kristu bailēs, bet jūs esat saņēmuši dievbērnības Garu, kas mums liek saukt: Aba, Tēvs! Šis pats Gars apliecina mūsu garam, ka esam Dieva bērni” (Rom.8:15-16).