Tikumi, kas izriet no patiesas mīlestības

“Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu.” [1.Kor.13:4-7]

Mūsu tekstā Svētais Pāvils nosauc piecpadsmit tikumus, kas izriet no patiesas mīlestības. Tagad īsumā apsvērsim katru no tiem.

Pirmkārt, viņš saka: “Mīlestība ir lēnprātīga.” Tas nozīmē, ka cilvēks, kura sirdī ir mīlestība, var ilgi palikt mierīgs un bez dusmām, kad otrs nodara viņam visāda veida ļaunumu. Viņš var gaidīt, cik ilgi vien nepieciešams, līdz otrs sapratīs savu kļūdu.

Otrs tikums ir “mīlestība ir laipna“. Ikviens, kura sirdī ir mīlestība, neizrādīsies apkārtējiem kā dusmīgs un nomākts, bet centīsies parādīt sevi kā labas gribas pilnu pret visiem. Viņš radīs prieku sev, iepriecinot citus un kalpojot tiem.

Treškārt, “mīlestība neskauž“. Cilvēks ar mīlestību sirdī nav greizsirdīgs par to labo, kas pieder otram. Viņš viņu neapskauž, ja otram ir vairāk zemes labumu vai garīgo dāvanu, vairāk svētību un vairāk goda un cieņas. Viņš priecājas par to, kas ir viņa tuvākajam, it kā tas būtu viņējais.

Ceturtkārt, “mīlestība nelielās“. Kāds, kurš ir piepildīts ar patiesu mīlestību, nevēlēsies izmantot savu asprātību uz kāda cita rēķina, bezrūpīgi padarot šo cilvēku par apsmieklu.

Piektkārt, “mīlestība nav uzpūtīga“. Cilvēks, kuru pārvalda mīlestība, neskatās uz citiem ar nicinājumu. Gluži pretēji, viņš uzskata, ka citu dāvanas ir augstākas par viņējām, un viņš ierindo sevi starp pazemīgajiem.

Sestkārt, “mīlestība neizturas piedauzīgi“. Tur, kur sirdī mājo mīlestība, cilvēks nav vulgārs un rupjš nedz ārēji, nedz vārdos, nav nepieklājīgs, bet gan pieticīgs un neuzkrītošs savā ārējā uzvedībā.

Septītkārt, “mīlestība nemeklē savu labumu“. Kur ir mīlestība, tur cilvēks necenšas gūt labumu uz sava tuvākā rēķina. Viņa cildināmos labos darbus virza nevis savtīgums, nevis cerība uz pateicību vai atlīdzību, bet tikai cerība, ka tā tiek veicināts Dieva gods vai ka tā tiek kalpots tuvākajam. Viņš vairāk priecājas par sveša cilvēka asaru žāvēšanu nekā savējo, un par to, ka var dziedēt svešas brūces, nevis savas.

Astotkārt, “mīlestība neskaistas“. Kad kristietis ir mīlestības pilns, viņu nevar izaicināt uz dusmām. Drīzāk viņš klusi un lēnprātīgi sargā savu saldo mieru Dievā.

Devītkārt, “mīlestība nepiemin ļaunu“. Tas, kuram ir mīlestība, negaida iespēju atriebties savam ienaidniekam. Viņš nevēl nevienam ļaunu un nelūdz Dievu, lai otram notiktu kas slikts. Tā vietā viņa vienīgā vēlēšanās ir, lai šis indivīds atgrieztos un lai viņam klājas labi gan šeit uz zemes laicīgi, gan debesīs mūžīgi.

Nākamās divas mīlestības īpašības ir tādas, ka tā “nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību“. Cilvēks, kuram ir patiesa mīlestība, ir maigs pret grēcinieku un to, kas maldās, bet tikpat dedzīgi pretojas grēkam un maldiem. Patiesa mīlestība ir svēta mīlestība. Mīlestība, kas neienīst netaisnību un nepriecājas par patiesību, ir tikai mīlestības ilūzija.

Visbeidzot, Pāvils saka, ka mīlestība “apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu“. Tas, kura sirdī ir aizdegusies mīlestības liesma, “panes” tuvākā vājības tā, it kā tās būtu viņa pašas. Viņš tās apklāj, attaisno un vērš visu par labu. Viņš “tic“, ka tas labais, ko viņš redz savā tuvākajā, ir tieši tas. Viņš nejūt aizdomas un neuzticību savā sirdī. Viņš “cer” uz tuvākā atgriešanos pat tad, kad saskata šajā cilvēkā acīmredzamu grēku un ļaunumu. Un, kur cerība vairs šķiet neiespējama, mīlestības motivēts visu “panes” pazemīgi, neļaujoties ievest sevi naidā un atriebības kārē, bet gan pacietīgi un klusi gaida Tā Kunga atkalatnākšanu.

Cik brīnišķīga ir šī mīlestība! Tā ir debesu diadēma, ko nēsā Kristus, un tajā ir vesela virkne tikumu, kas mirdz kā dārgakmeņi.