Dus mierā

“Īzāks kļuva vājš un nomira, un tika piepulcināts saviem ļaudīm, vecs un savu mūžu nodzīvojis.” [1.Moz.35:29]

Tādēļ Svētais Gars nesaka, ka Īzaks būtu pazudis un vairs nav dzīvojis, bet saka, ka viņš “tika piepulcināts” – nevis izklīdināts, mētāts šurpu un turpu vai mocīts, kā tas notiek šajā nožēlojamajā dzīvē, bet – Īzaks ir atpestīts no visa ļauna un piepulcināts savai tautai, tāpat kā citi tēvi, kas dus mierā, sapulcināti Dieva klēpī, lai tur atdusētos. Tāda ir šo vārdu pareizā izpratne, un tie ir ļoti izteiksmīgi vārdi. Tā ir mirušo tēvu tauta, kurai piepulcināti Ādams, Sets, Ābrahams, Debora utt. Šī tauta tiek sapulcināta Dieva klēpī un Viņa rokās, kur dus svētīgā mierā un savā laikā atkal celsies augšām.

Tā nu ar šāda izteiksmes veida palīdzību Svētie Raksti parāda, ka tēvi miruši ne tā, kā mirst pagāni, bet tikuši sapulcināti un pasargāti Dieva rokā – kā pravietis Jesaja [57:2] saka: “Pie miera nāk un atdusas savā dusas vietā ikviens, kas godam gājis savu taisno ceļu.” Un nāks stunda, kad tie, kas dus mierā, atkal parādīsies, iznāks no saviem kapiem un atmirdzēs spožāk par sauli un zvaigznēm – “tie, kas godam gājuši savu taisno ceļu.”

Tādēļ ir labi jāievēro šādas Rakstu vietas un vārdi, kurus Svētais Gars izmanto, sacīdams, ka Dievs svētos neatraida un neizklīdina, bet sapulcina tā, ka tiem nenokrīt ne mats.