Visi svētie iemiguši ticībā

“[Jēkabs] savilka savas kājas atpakaļ gultā; viņš nomira un tika piepulcināts savai tautai.” [1.Moz.49:33]

Šis izteiksmes veids ir mīļš un dārgs, jo tas parāda, ka visi svētie kopš paša iesākuma ir iemiguši ticībā un cerībā uz augšāmcelšanos.

Kā mums baznīcā tiek sacīts, ar Kristības, Evaņģēlija un Vakarēdiena sakramenta starpniecību mēs tiekam piepulcināti mūsu tautai un zinām, ka esam savas tautas vidū; tāpat arī, kad nomirstam Kristus apsolījumā, kas dots Ābrahāmam, arī mūs eņģeļi aiznes Ābrahāma klēpī jeb – mēs tiekam piepulcināti savai tautai un uzņemti tajā.

Cik liela muļķība un pārdrošība ir mēģināt Dieva gudrību ietvert un iespiest cilvēka prāta šaurībā! Vai tad nevaram iedomāties, ka Dieva gudrība ir neaptverami liela un Viņam ir daudz brīnumainu veidu, kā mūs uzturēt, tā ka ar savām sajūtām un saprašanu to nespējam aptvert. Viņš mūs sargā un uztur – citādi šūpulī, citādi miegā un citādi, kad esam slimi. Mums pietiek ar to, ka zinām: Vecās derības svētie ir nomiruši ticībā gaidāmajam Kristum, un dievbijīgie Jaunajā derībā, kas nākuši pie ticības Kristum, kas jau ir atnācis, nomirstot tiek piepulcināti savai tautai.

Tādēļ svēto nāve ir godājama un – kā Ps.116:15 sacīts – dārga Tā Kunga acīs.