Mums jāpilda amats

“Viņš uzticēja visu, kas tam bija, Jāzepa rokām, un viņš nerūpējās pats ne par ko, izņemot par maizi, ko tas ēda.” [1.Moz.39:6]

Viss, ko darām šajā pasaulē, ir jāveltī tikai Dieva godam, – lai daudzi varētu atgriezties un iemantot pestīšanu. Tādēļ mēs ēdam, dzeram un darām visus darbus, kādi pieder mājas un laicīgajai kārtībai, tāpat arī pulcinām baznīcu ar mācīšanu un sludināšanu. To visu darām tādēļ, lai varētu iemantot jauno dzīvi.

Tāpat Jāzeps, kam nav bijis cerību uz brīvību, nedz arī uz valdīšanu Ēģiptē, tomēr ir cerējis uz debesu valstību. Kā Jāzeps šai dzīvē gaidījis un cerējis uz mūžīgo godību un pestīšanu, tieši uz to pašu jācer arī mums, – lai gan dievbijīgie arī šajā dzīvē ir gluži kā apbērti ar daudziem dārgumiem. Taču tā nav viņu galvenā alga, bet viņi gaida savu īsto prieku – savu īsto algu debesīs, ko saņēmuši arī Kristus un visi svētie.

Tādēļ pasaule ar saviem alkatīgajiem laupītājiem var turpināt dzīvot, kā tai ierasts. Mums jāpilda amats, kas mums uzticēts, – kā mēs ar Dieva žēlastību vienmēr mācām, ar vislielāko pacietību panesdami dažādas bēdas. Arī bezdievjiem un nepateicīgiem ļaudīm mēs vienmēr vēlam labu, lai viņiem tiktu sniegts padoms un palīdzība. Mums pietiek ar to, ka zinām: šis mūsu uzticīgais darbs ir Dievam tīkams.

Ko mēs nespējam paveikt, to varam arī atstāt, – ja vien mums ir labvēlīgs un žēlīgs Dievs, kas saka: redzi, mīļais bērns, Man tava kalpošana ir tīkama. Es būšu tava alga, Es tev bagātīgi atlīdzināšu par to, ka esi kalpojis nepateicīgiem ļaudīm. Šis apsolījums un mierinājums ir daudz bagātīgāks par visiem pasaules dārgumu krājumiem.