Baznīcas lūgšanu dzīve

Vienoti sirdī, prātā un nolūkā, pirmie kristieši pastāvīgi cēla savus lūgumus Dieva priekšā.

Baznīcas lūgšanu dzīve vienmēr bijusi nedalāmi saistīta ar Dieva vārdu: “tie pastāvēja apustuļu mācībā un [ticības] sadraudzībā, maizes laušanā [Svētajā Vakarēdienā] un lūgšanās” (Ap.d.2:42).

Ar lielu prieku, pateicību un paļāvību pirmkristiešu draudze pienesa savas lūgšanas Dievam, jo īpaši par ticības brāļiem un māsām – “visiem svētajiem” (Ef.6:18). Saskaņā ar “Dieva gribu Kristū Jēzū” pirmie kristieši “darīja savus lūgumus zināmus Dieva priekšā” (Fil.4:6), “lūdza bez mitēšanās” (1.Tes.5:17) un “par visu bija pateicīgi” (1.Tes.5:18). Viņi lūdza “par visiem cilvēkiem” (1.Tim.2:1-2, 8), it īpaši par tiem, kas ir augstos amatos. Arī savās ciešanās draudzes locekļi tika mudināti lūgt Dievu.

Vecās Derības laikos no kvēpināmajiem un dedzināmajiem upuriem pret debesīm cēlās patīkama smarža. Tagad, Kristus Jaunajā Derībā, baznīcas lūgšanas, gan kopīgās, gan individuālās, kā “kvēpināmais upuris” (Ps.141:2) tiek nestas augšup līdz pašam Dieva žēlastības tronim, “zelta altārim” (Atkl.8:3) debesīs.