Ko īsti lielākā daļa cilvēku meklē un mīl pāri visam citam

“Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.” [Mt.6:24]

Cilvēkam dievs ir tas, pie kā viņš pieķeras kā pie vislielākā un visaugstākā debesīs un virs zemes, ko viņš mīl pāri visam kā augstāko labumu, ko viņš baidās zaudēt vairāk nekā jebko citu, tas, kam viņš uzticas pāri visam citam un tas, kurā viņš meklē savu vislielāko prieku. Viņš sagaida, ka šis dievs viņu uzturēs un pasargās no visām briesmām un izglābs viņu no visām nepatikšanām. Īsāk sakot, viņš cer saņemt no šī dieva savu patieso pestīšanu. Viņš tic šim dievam no visas sirds un kalpo tam.

Patiesais pasaules dievs, kuram viņš tic un kam kalpo, nav patiesais Dievs, tā neredzamā būtne, kas radījusi debesis un zemi. Tā vietā šis dievs ir “mamons”. Visās zemēs mamons ir visvarenais dievs, kura dēļ ļaužu sirdis sitas un kuram viņi sniedz prasīto cieņu. Katrā sabiedrības slānī var atrast mamonam uzticīgus vergus. Bagātākie cilvēki, kuri citādi nevēlas kalpot nevienam, ir dedzīgākie mamona kalpi. Imperatori, karaļi un valdnieki, kuri nevēlas būt pakļauti nevienam citam, paliek paklausīgi mamona, šī augstā monarha, pavalstnieki. Pat lielākā daļa no tiem, kuri tiek saukti par Debesu Ķēniņa vēstnešiem, arī slepeni stāv kalpošanā mamonam. Tāpēc pasaule skatās uz nabadzīgajiem, uz tiem, kuri ir bez mamona, kā uz Dieva pamestiem un Dieva noraidītiem. Bagātība piesaista pasaules uzmanību, un tās acīs tas, kuram ir mamons, ir goda vērts. Katrā vietā šim dievam ir savi altāri, kā arī priesteri, kas tam upurē.

Ko īsti lielākā daļa cilvēku meklē un mīl pāri visam citam? Vai tas nav mamons? Vai lielākajai daļai cilvēku sirdīs nav vairāk prieka par laicīgu labumu iegūšanu nekā par kaut ko citu? Vai lielākajai daļai cilvēku vislielāko prieku un komfortu nerada zelts un sudrabs, rentabla biznesa paplašināšana, kā arī skaistas mājas un plaši zemes gabali? Kāpēc viņi ceļas tik agri no rīta un paliek savos darbos līdz pat naktij? Viņi dedzīgi un nenogurstoši dzenas pēc mamona. Viņi upurē visu, pat citas savas vismīļākās lietas, lai to iegūtu un dzīvo raizēs, līdz kļūst slimi. Viņi sev liedz milzumdaudz prieka, atpūtas un pat komforta. Viņi upurē draudzību, godu, labu sirdsapziņu – pat visu savu dzīvi. Un viņi vairāk par visu baidās pazaudēt šī sava dieva, šī mamona labvēlību. Kad viņi to pazaudē, tad bieži nonāk fatālās skumjās. Neskaitāmi cilvēki ir nonākuši tādā izmisumā, ka ir izdarījuši pašnāvību pēc tam, kad viņus pamet mamona iedrošinājums un palīdzība.

Galu galā, kam tad uzticas pasaule? Vai tā mamonu neuzskata par patiesās laimes atslēgu? Vai tā netic, ka var atpūsties tikai tad, ja ir iegūts milzumdaudz mamona? Un vai tāpēc tā netiecas pēc mamona arvien dedzīgāk, cerot izvairīties no nākotnes raizēm? Vai tā nav daudzu cilvēku lielākā vēlme iegūt tik daudz naudas, lai viņi varētu pilnībā dzīvot no procentiem? Kā gan mēs varam noliegt, ka patiesībā mamons ir šīs pasaules dievs, kuru tā mīl un bīstas un kuram uzticas pāri visām citām lietām?