:: e – BAZNICA ::

Kad baznīca vairs nav baznīca?

Un gadījās kādā dienā, ka Viņš ar saviem mācekļiem kāpa laivā un tiem sacīja: “Dosimies pāri uz otru ezera malu.” Un tie atīrās no malas. Bet tiem braucot, Viņš aizmiga; un viesulis cēlās ezerā, un tie tapa apklāti viļņiem un bija lielās briesmās. Un pie Viņa piegājuši, tie Viņu modināja, sacīdami: “Kungs, Kungs, mēs grimstam!” Bet Viņš piecēlās un apsauca vēju un viļņus. Un tie nostājās un palika it rāmi. (Lk.8:22-24)

Baznīca mūsdienās ir pakļauta daudziem kārdinājumiem un pārbaudījumiem. Apgaismības laikā iesākusies racionālā prāta prevalēšana pār ticību, vēlāka laika humānistiskā antropocentrisma filozofija, kas cilvēku nostādīja līdzās Dievam un piesavinājās tiesības Viņu vērtēt – tas viss noveda pie pakāpeniskas atkrišanas, pie Dieva vārda izvērtēšanas ar cilvēka prātu, pie domas, ka dogmas ir mainīgas, jo pakļautas sabiedrības attīstībai un izmaiņām laikā, pie kristīgās mācības liberalizācijas un piemērošanas cilvēku vajadzībām, galu galā – pie izdomāta dieva.

Tādā veidā mūsdienu kristīgā baznīca ir līdzīga laivai bangojošā jūrā.

Baznīcas, kurās valda identitātes krīze, nespēja noformulēt, apzināties savu patieso uzdevumu pasaulē, tik tiešām brīžiem liekas, ka ūdens smeļas ne tikai pāri laivas malai, bet arī katra iekšā sēdētāja mutē. Kad īpašumu pārvaldīšana kļūst identiska vai vismaz līdzvērtīga sakramentu pārvaldīšanai, kad bez Evaņģēlija sludināšanas baznīcas uzdevumos iezogas un nostiprinās arī kāda tā saucamā “baznīcpolitika”, kad baznīcas iekšienē tiek diskutēti jautājumi, par kuriem nav šaubījusies visa kristīgā doma divu tūkstošu gadu garumā, tad tāda organizācija, šķiet, palikusi bez stūrmaņa un ir pakļauta lielām briesmām. Jo briesmās ir pasažieri.

Bet kas tad ir baznīcas uzdevums, kas ir tās patiesā identitāte? Kā to noteikt vienkāršam kristietim, lai nesanāk tā, ka iekāpjot laivā, lai dotos uz otru ezera krastu, tā izrādās bez stūrmaņa, bez loča, tādējādi pakļauta jebkuram viesulim, jebkuriem, pat mazākajiem viļņiem draudot to apgāzt?

Dažviet ļaudis paļaujas uz baznīcas saistību ar apustuļiem, uz apustulisko sukcesiju jeb pēctecību. Viņiem šķiet, ka apustuļi, kas it kā paši atrodas šajā laivā, varētu nodrošināt kādu neapstrīdamu saikni, kādu neapšaubāmu dāvanu, kas kā glābšanas riņķis neļaus slīkt, vai kā kompass rādīs ceļu un neļaus kļūdīties.

Reizēm tiem maldīgi šķiet, ka ar personīgo peldētprasmi tie varētu izglābt ne tikai sevi, bet arī vēl kādu un tāpēc uzņemas riskantu ceļojumu pāri ezeram jeb cauri pasaulei tādā laivā, par kuru daudzas acīmredzamas pazīmes liecina, ka tai nav nedz stūres, nedz skaidri apzināta ceļamērķa. Rezultātā peldētprasme kļūst par sevis apliecināšanu situācijā, kad glābšana nemaz nav atkarīga no paša cilvēka spēkiem.

Kristus solīja celt savu baznīcu uz ticības apliecības (Mt.16:18), uz tās ticības, ko Viņš pats ir dāvājis un uztur ar savu vārdu un sakramentiem. Ja baznīcā tiek mācīts viss, ko Kristus pavēlējis (Mt.28:20), tad tā ir laiva, kurā pats Kristus ir iekāpis (Ef.2:20), tas ir, ir klātesošs, un nekādi viesuļi, nekādi viļņi, vēl vairāk – pat elles vārti to neuzvarēs. Pareiza, apustuliska kristīgā mācība un Kristus pats ir baznīcas identitāte un vienīgais drošais pastāvēšanas garants, kā arī pestīšanas drošība tiem, kas šajā laivā atrodas (Jņ.14:23).

Ja kādā baznīcā Dieva vārds tiek sagrozīts – vai tas būtu sludinot konkrētā draudzē, vai arī ar baznīcas kopēju rīcību, tad tādas baznīcas atrodas pasaku un posta mācību mācītāju (1.Tim.1:3-7; 2.Pēt.2:1) un viltus praviešu (Mt.7:15) pārvaldībā. Tādas laivas ir pakļautas jebkuriem vējiem un kalpo stihijai, līdzīgi kā rakstīts: “..paši viņi kalpo postam, jo kura kāds ir uzvarēts, tā kalps viņš ir.” (2.Pēt.2:19) Tādas laivas peld nepareizā virzienā, apdraudot jebkura līdzbraucēja cerību nokļūt pie mērķa. (Gal.5:9; 1.Kor.15:33)

Bet ko tad iesākt?

“Ja jūs paliekat manī un mani vārdi jūsos, jūs varēsiet lūgt, ko gribat,- tas jums notiks.” (Jņ.15:7) Ja paliekam Kristus vārdos, tad paliekam tajā laivā, kurā ir Kristus; kuru, mums vienprātībā esot (Gal.3:28; Ps.133:1), varam pareizi lūgt un godāt, tā darot Viņa vārdu (Lk.6:47-49) – līdz Viņš pieceļas un norāj vēju un ūdens viļņus – jo pat elles vārtiem nav spējas uzvarēt baznīcu, kas celta uz praviešu un apustuļu mācības pamata un kuras stūrakmens ir Kristus Jēzus. (Ef.2:20)