Par pazudināšanu

Dievs neļaujas apsmieties. Ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus. Dievu nav iespējams piekrāpt ar viltus grāmatvedību. Pats grēks ir nomodā un uzrauga, lai cilvēks, kas atrodas viņa varā, neizvairās no soda un atbildības.

Grēks ir tas, kas pieviļ un piekrāpj, bet sevi tas neļauj apmānīt. Tas cītīgi uzrauga savus kalpus. Tas zina, ka saskaņā ar Dieva likumu tam ir tiesības uz grēcinieku dvēselēm. Ja Dievs ielūgtu Savā valstībā grēka kalpus, tad grēks tiem nāktu līdzi. Tādēļ durvis, kas atstāj grēku ārpusē, tur ir atstājušas arī grēka kalpus. Tādēļ ikviens grēks tik nepielūdzami saņem savu algu. Ikviens saņems algu par to, ko savas zemes dzīves laikā darījis: labu vai arī ļaunu. Un grēka alga ir nāve.

Šai pasaulē nav nekā svarīgāka, kā tikt atsvabinātam no grēka varas un izvairīties no grēka algas. Tādēļ tā nav bardzība, bet gan žēlastība, kad mūsu Pestītājs tik daudz runā par šīs dzīves risku, par pastarās tiesas nopietnību, par uguni, kas nekad neizdziest. Neviens visā Bībelē nerunā tik daudz par pazudināšanu kā Jēzus. Šīs Viņa runas plūst no tā paša avota, no kura nākuši Viņa vārdi par Dieva neaptveramo mīlestību un žēlastību. Tam visam ir viens iemesls: Dievs vēlas, lai visi cilvēki tiktu izglābti, tāpēc ka Dievs mīl visus cilvēkus. Tādēļ Viņš mums sūtījis Savu Dēlu ar Evaņģēliju par grēku piedošanu. Bet kas var saņemt grēku piedošanu bez sava grēka apzināšanās?

Mārtiņš Luters ir salīdzinājis cilvēku ar ēzeli, kura kungs un jātnieks ir vai nu Kristus, vai arī grēks un sātans. Šis salīdzinājums nebūt nav glaimojošs, bet patiess gan. Starp Dieva un velna valstību nav neitrālas teritorijas. Vai nu cilvēks ir Dieva varā, vai arī grēka varā. Tam ir savas sekas. “Jo grēka alga ir nāve, bet Dieva balva ir mūžīgā dzīvība Jēzū Kristū, mūsu Kungā.”

Bet ja nu tu ej pazušanā?

Tā daudziem cilvēkiem ir visticamākā varbūtība. Taču neviens nav nolemts pazušanai, ka nevarētu no tās izsprukt.

Ja kāds, kas lasa šīs rindas, nekad iepriekš nav nopietni domājis par šo patiesību: “Es varu iet pazušanā,” tad viņam ir jādomā tagad. Lieta ir pārāk nopietna, lai no tās izvairītos ar plecu paraustīšanu vai atjokošanu. Ja arī tu netici pazudināšanai, tad zini, ka Kristus tai tic. Bet, ja Kristus mācībai ir taisnība, tad tu esi dziļos maldos. Un Kristum ir taisnība.

“Tanī pašā laikā atnāca ļaudis, kas Viņam stāstīja par galiliešiem, kuru asinis Pilāts bija sajaucis ar viņu upuriem. Un Viņš tiem atbildēja un sacīja: “Vai jūs domājat, ka šie galilieši ir bijuši lielāki grēcinieki nekā visi pārējie galilieši, tāpēc ka tie to cietuši? Es jums saku: nebūt ne, bet, ja jūs neatgriezīsities no grēkiem, tad jūs visi tāpat iesit bojā. Jeb vai jums šķiet, ka tie astoņpadsmit, uz kuriem krita Ziloas tornis un tos nosita, bija vairāk vainīgi nekā visi pārējie Jeruzalemes iedzīvotāji? Es jums saku: nebūt ne, bet, ja jūs neatgriezīsities no grēkiem, jūs visi ņemsit tādu pašu galu.”” [Lk.13:1-5]

“Bet kāds Viņam jautāja: “Kungs, vai to ir maz, kas tiks izglābti?” Uz to Viņš atbildēja: “Cīnieties ieiet pa šaurajiem vārtiem, jo Es jums saku: daudzi vēlēsies ieiet, bet nevarēs.”” [Lk.13:23-24]

“Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli un zaudē savu dvēseli? Jeb ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu?” [Mk.8:36]