Par baznīcas kalpu uzturēšanu

“Proti, kas sēj tas plaus no miesas pazušanu, bet, kas sēj Garā, tas pļaus no Gara mūžīgo dzīvību.” [Gal.6:8]

Pāvils šeit pievieno līdzību un tēlainu izteikumu. Taču šajā vispārīgajā izteikumā viņš norāda uz īpašu lietu, proti, ka ir nepieciešams uzturēt sludinātājus, sacīdams: “Kas sēj Garā”, tas ir, kas dod Vārda mācītājiem uzturu, tad dara garīgu darbu un “pļaus no Gara mūžīgo dzīvību.” Te varētu jautāt, vai tad mēs ar labiem darbiem nopelnām mūžīgo dzīvību, jo šķiet, ka šajos vārdos Pāvils to apgalvo.

Tomēr ir ļoti nepieciešams, lai mēs sekotu Pāvila piemēram un mudinātu ticīgos darīt labu, tas ir, parādīt ticību labos darbos. Ja ticībai neseko labi darbi, tā ir droša zīme, ka ticība tomēr nav īsta. Pāvils saka: “Kas sēj miesā”, tas ir, neko nepiešķir Vārda kalpiem, bet rūpējas tikai par sevi pašu, kā miesa to mudina darīt, “tas pļaus no miesas pazušanu” — ne tikai nākamajā dzīvē, bet arī tagadējā, jo bezdievju manta izklīst kā dūmi, un arī viņi paši galu galā apkaunojošā veidā aiziet bojā.

Pāvils šeit runā par baznīcas kalpu uzturēšanu un, lai gan šī uzturēšana lieta, tomēr šeit viņš to nosauc par sēšanu Garā. Turpretī mantas raušanu un sava labuma meklēšanu viņš nosauc par sēšanu miesā. Par tiem, kuri sēj Gara, apustulis saka, ka viņi tiks svētīti kā šajā, tā arī nākamajā dzīvē, bet par kuri sēj miesā ka tie tiks nolādēti gan šajā, gan nākamajā dzīvē.