Svētā Vakarēdiena svētības

Mārtiņš Luters runā par Svētā Vakarēdiena svētībām.

“Kad Dievs mums, cilvēkiem, iedibināja šo sakramentu, tas nebija joks vai tukšs plāns. Tāpēc Viņš nevēlas, lai mēs to nicinātu, izturētos pret to nevērīgi vai neizmantotu. Vēl mazāk Viņš vēlas, lai mēs to uzskatītu par nevajadzīgu un nenozīmīgu. Tā vietā Viņš vēlas, lai mēs to pieņemam ticībā.

Ja nu tas būtu nenozīmīgs sakraments, kas nav ne svētīgs, ne vajadzīgs, kas nesniegtu ne žēlastību, ne palīdzību, bet būtu tikai Dieva griba un likums, ko Viņš vēlētos, lai mēs veiktu, pakļaujoties Viņa dievišķajai varai? [Arī] šai gribai mūs būtu pietiekami jāmudina, lai mēs to nenicinātu, neuzskatītu par nevajadzīgu vai nesvarīgu. Tā vietā ar visu dedzīgumu un uzticīgu pakļaušanos mums tā rūpīgi jāpiepilda un jāgodā, jo nekas nevar būt varenāks un brīnišķīgāks kā Dieva griba un pavēles, ko atrodam Viņa vārdā. Taču tas nav tikai nesvarīgs sakraments, tikai plika pavēle, kurai mums jāklausa bez labuma un vajadzības, kā ebrejiem bija jāklausa pavēlei upurēt un pienācīgi rīkoties bez labuma un vajadzības, tikai kā apliktiem ar nastu un pienākumu, kas tiem tika uzspiests un kas turēja tos pakļautībā kā vergus vai dzimtcilvēkus pasaulīgajā valdībā. Taču tas ir sakraments, kas ir bagāts žēlastībā, tas ir pilns ar labo un glābšanu, kā arī neskaitāmām un neaprakstāmām svētībām. Tādēļ tas ne tikai nav jānicina un jāaizmirst, bet gan tas ir augstu jāciena un rūpīgi jāizmanto.

Lai mēs to varētu īpaši pasvītrot, vispirms jāapsver tas, ka Viņš iedibināja šo sakramentu Savai atcerei, kā Viņš to saka: “To dariet Mani pieminēdami” (1.Kor.11:24). Rūpīgi apdomājiet un apsveriet šo vārdu “pieminēdami”; tas jums pateiks daudz un uzrunās jūs… Jo šeit jūs mācāties to, ka Viņš piepilda šo sakramentu ar Savu dievišķo žēlastību un kalpošanu, lai mēs tādēļ Viņu atcerētos. Taču ko tas nozīmē — pieminēt Viņu, ja ne pielūgt, uzklausīt, pasludināt, slavināt, pateikties un godāt žēlastību, ko Viņš mums ir parādījis Kristū? Kristū Viņš ir ielicis un sakoncentrējis visu Savu godību un slavu, tāpēc Viņam nav vajadzīga nekāda cita pielūgsme vai godāšana kā vien Kristus, jā, Viņš pat to neatzīst. Viņš arī nevēlas būt par kādu citu Dievu, kā vienīgi Kristu. Vēl vairāk, Viņš arī atmetis un atcēlis Savu iepriekšējo pielūgšanu, kas dota Mozus bauslībā, līdzās visiem citiem pielūgšanas veidiem visā pasaulē, lai arī cik tie būtu diženi, skaisti, seni vai brīnišķīgi.”

SVĒTĪBAS NAV TIKAI JUMS, BET ARĪ JŪSU TUVĀKAJAM

“Galvenā svētība un labums, ko jūs gūstat no sakramenta saņemšanas, ir tā, ka jums tiek atgādināts par šādu labvēlību un žēlastību un ka jūsu ticība un mīlestība tiek veicināta, atjaunota un stiprināta, lai jūs kādā brīdī neaizmirstu vai nenonicinātu jūsu dārgo Pestītāju un Viņa sūrās ciešanas un lielo, daudzkārtējo trūkumu un nāvi, no kā Viņš jūs ir paglābis.

Ja šāda ticība tiek pastāvīgi atjaunota, tad sirds tajā pašā laikā tiek atkal atjaunota savā mīlestībā uz kaimiņu un darīta stipra un gatava darīt visus labos darbus un pretoties grēkam un visiem sātana kārdinājumiem. Tā kā ticība nevar nīkt bezdarbībā, tai jānes mīlestības augļi, darot labu un izvairoties no ļaunā.”