Nepiemini manus jaunības grēkus

Bībele māca, ka Dievs ir visuresošs, visa redzētājs un visa zinātājs. Tas nozīmē, ka arī par mani un tevi Dievs zina pilnīgi visas lietas.

Tādā gadījumā būtu interesanti uzzināt ko Viņš par to visu domā? Ko Dievs domā par mums? Kā Viņš skatās uz mums? Vai skatās ar prieku un labpatiku? Vai varbūt Viņš skatās ar nepatiku un pat dusmām?

“Nepiemini manus jaunības grēkus un pārkāpumus, bet piemini mani pēc savas žēlastības savā lielajā laipnībā, ak Kungs,” tā Vecās Derības laikā lūdza Dāvids. Viņa lūgšana mums atklāj, ka ir divas alternatīvas, kā Dievs var attiekties pret mums.

Pirmā ir tāda, ka Dievs piemin un atceras visus manus grēkus, visu to ļauno, ko esmu darījis no savas bērnības līdz pat šodienai. Tas ir liels grēku kalns.. Ja Dievs raugās uz mani šādi, tad ar mani ir cauri! Jo es tik daudz esmu pārkāpis Dieva baušļus, ka man pienākas tikai un vienīgi sods. Un to labo, ko man vajadzēja izdarīt, arī es neesmu darījis. Tādēļ Dāvids lūdz: “Nepiemini manus jaunības grēkus un pārkāpumus!” Lūdzu, neskaties uz visu to, ko esmu sastrādājis! Neskaties uz mani ar savām taisnīgajām dusmām!

Bet kāda tad ir otrā alternatīva? Varbūt, ka Dievs skatās uz mūsu labajiem darbiņiem, labajām īpašībām un mūsu sasniegumiem? Mēs taču noteikti savā dzīvē esam izdarījuši arī kaut ko labu. Varbūt, ka Viņš uzsitīs mums uz pleca un teiks: “Tu esi labs cilvēks.” Nē, Dāvids nesāk uzskaitīt savus nopelnus, jo viņš zina, ka pat viņa labākie darbi nebūs pietiekami labi Dieva tiesā un tie nekad neatsvērs visus viņa grēkus. Dāvids apzinās, ka Dieva priekšā neatliek nekas cits, kā atzīt savu vainu un lūgt no Dieva žēlastību. “Piemini mani pēc savas žēlastības savā lielajā laipnībā, ak Kungs.” Citiem vārdiem sakot, Dāvids grib teikt “Kaut arī esmu pelnījis sodu, lūdzu, Dievs, apžēlojies par mani savas labās sirds dēļ.”

Arī mūsu stāvoklis Dieva priekšā nav labāks, kā tas bija Dāvidam. Arī mēs esam krājuši grēku uz grēka un izraisījuši Dieva dusmas. Arī mums neatliek nekas cits, kā vienīgi cerēt uz Dieva žēlastību. Tomēr mums šodien ir kāda priekšrocība salīdzinājumā ar Dāvidu. Mums ir vieglāk noticēt Dieva mīlestībai un laipnībai pret mums, jo mēs dzīvojam Jaunās Derības laikā, kad Dievs mums savu žēlastību ir skaidri parādījis, sūtot savu Dēlu Jēzu Kristu. Viņš ir izpircis mūsu grēku parādu, pats uzņemdamies sodu. Ikviens, kas tic Kristum, ir jau ieguvis Dieva labvēlību un izbēdzis no Dieva dusmām. Mums vairs nav jāšaubās, ka Dievs mūs mīl un skatās uz mums ar prieku un labpatiku sava Dēla Kristus dēļ.

Tāpēc kā Dieva bērni mēs varam lūgt: Mūžīgais Dievs, kad Tu skaties uz mani, nepiemini manus grēkus, bet piemini savu mīļo Dēlu Kristu, manu Glābēju! Paldies, ka Tu piedod visus manus grēkus un skaties uz mani ar labvēlību.