Lūgt par pasauli un nelūgt par pasauli

“Es lūdzu par viņiem; Es nelūdzu par pasauli.” [Jņ.17:9]

Kungs Kristus izsaka visus Savas lūgšanas vārdus un parāda, kas Viņam rūp — tie ir Viņa mīļie kristieši.

Nu Dēls nodod Savējos Tēvam kā tos, kuros Viņam ir jātiek apskaidrotam; Kristus lūdz, lai Tēvs tos uztur pasaulē, ka viņi saglabātu to, ko ir iemantojuši.

Tādēļ smelsimies šajos vārdos mierinājumu ar drošu ticību secinādami, ka tie, par kuriem Kungs Kristus lūdz, noteikti uzturēti pret visām velna dusmām un trakošanu, pret grēku un visiem kārdinājumiem. Mēs arī esam dzirdējuši, kas ir tie, par kuriem Viņš lūdz, proti, tie, kuri ir uzņēmuši Viņa vārdu, cieši turas pie tā un nonākuši pie tā, no sirds mīlēdami Kristu.

Savukārt biedinoši ir tas, ka Kristus saka: “Es nelūdzu par pasauli.” Tad nu raudzīsim ies, lai mēs nebūtu atrodami to ļaužu pulkā, par kuriem Kungs Kristus nelūdz!

Kā šajā vietā sacītais saskan ar to, ka Mateja evaņģēlijā (5:44) Kungs Kristus ir mācījis lūgt par ienaidniekiem?

Atbilde uz šo jautājumu ir īsa: lūgt par pasauli un nelūgt par pasauli. Taču šeit ir jāpamana atšķirība.

Par kristiešiem un visiem, kuriem jāatgriežas, Viņš lūdz, lai tie paliktu un pieaugtu, un turpinātu dzīvot īstā ticībā, neatkrizdami no tās. Savukārt par tiem, kuri vēl nav ticībā, Viņš lūdz, lai tie atgrieztos no savas aplamās dzīves un nāktu pie ticības.

Bet par pasauli tādu, kāda tā tagad ir un kā tā rīkojas, plosīdamās pret Evaņģēliju, — par tādu pasauli mums nekādā ziņā nav jālūdz, lai tā ar šādu dzīvi tomēr būtu Dievam tīkama, nav jālūdz, lai Dievs raudzītos caur pirkstiem uz visām šīm lietām. Te mums jālūdz gluži pretējais, proti, lai Dievs aizkavē un iznīcina pasaules ļaunos nodomus.