Par svēto muļķību

“Tad Rebeka runāja ar savu dēlu Jēkabu: “Redzi, es dzirdēju, ka tavs tēvs runāja ar Ēsavu, tavu brāli, sacīdams: atnes man medījumu un gatavo man ēdienu, ka varu ēst un tevi svētīt Tā Kunga priekšā, pirms es mirstu. Bet tagad, mans dēls, klausi mani, kā es tev pavēlu.”” [1.Moz.27:6-8]

Šīs nodaļas sākumā īpaši jāievēro šādas lietas: pirmkārt, pirmajam Bauslības galdiņam ir priekšroka salīdzinājumā ar otro; otrkārt, Dievs piedod Saviem svētajiem viņu muļķību un pārdrošību, jā, Viņš dod, ka tiem izdodas, un vērš visu par labu.

Tādēļ, ja dari ko tādu, kas pats par sevi nav nekas labs – lai kādā kārtā tu būtu –, nebīsties, bet atzīsti savu kļūdu un maldus, esi pazemīgs un domā tā: Dievs ir visvarens; Viņš ir spējis izglābt Rebeku un Jēkabu no tik liela posta un briesmām, tādēļ arī es nezaudēšu cerības, bet paļaušos uz Viņu – Viņš arī mani izglābs no šīs nelaimes.

Rebekas padoms un nodoms gan bija pārdrošs, tomēr tas galu galā labi izdevās; jo Dievs izjauc bezdievju nodomus, bet dod godu un palīdz Saviem svētajiem.