224. Ko nozīmē tas, ka Draudze ir svēta?


7. svētdienā pirms Lieldienām

Un, tos divpadsmit pie sevis ņēmis, Viņš tiem sacīja: “Redziet, mēs noejam uz Jeruzalemi, lai piepildītos viss, ko pravieši rakstījuši par Cilvēka Dēlu. Viņu nodos pagānu rokās, apsmies, nonievās un apspļaudīs, šautīs ar pātagām un nonāvēs, bet trešajā dienā Viņš celsies augšām.” Bet viņi no tā neko nesaprata; tumšs bija viņiem šis vārds, un tie to nevarēja saprast. Bet, kad Viņš tuvojās Jērikai, kāds akls tur sēdēja ceļmalā un ubagoja. Dzirdēdams ļaužu barus garām ejam, viņš sāka taujāt, kas tur esot. Tad viņam pateica, ka Jēzus Nacarietis ejot garām. Tad viņš sauca: “Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Tie, kas priekšā gāja, viņu apsauca, lai tas ciešot klusu. Bet viņš vēl stiprāk kliedza: “Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Tad Jēzus apstājās un lika to atvest pie sevis. Kad tas bija pienācis klāt, Viņš tam jautāja: “Ko tu gribi, lai Es tev daru?” Tas atbildēja: “Kungs, ka es varu redzēt.” Tad Jēzus viņam sacīja: “Esi redzīgs, tava ticība tev ir palīdzējusi.” Un tūliņ viņš kļuva redzīgs un gāja viņiem līdzi, Dievu slavēdams. Un visa tauta, to redzēdama, deva Dievam godu.” [Lk.18:31-43]

revolucionāri

Mūsu Kungs un Pestītājs ir ceļā uz Jeruzalemi. Viņš jau vairākkārt ir runājis par to, kas Viņu tur sagaida, un mācekļi, to dzirdēdami, ir izbijušies. Citviet evaņģēlijos mēs lasām, ka tie Viņam ar bailēm sekoja, drebēdami un šausminādamies. Jo vārdi, ko Jēzus bija sacījis, raisīja lielu nemieru. To redzēdams, Jēzus tagad pieaicina tuvākos divpadsmit apustuļus pie sevis, un tiem saka: “Redzi, mēs aizejam uz Jeruzālemi, un Cilvēka Dēlu nodos augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem; un tie Viņu notiesās uz nāvi un nodos pagāniem, lai tie Viņu apmēdītu, šaustu un sistu krustā; un trešā dienā Viņš celsies augšām.” [Mt.20:18-19]

Mēs redzam, ka Jēzus tā vienkārši nemierina savus mācekļus. Kad viņi ir izbijušies un iztrūkušies, Viņš tos neaicina klāt un nesaka – nebīstieties, viss beigsies labi, jums nav no kā baidīties, esiet droši. Viņš vēl vienu reizi atgādina tos pašus vārdus, kas viņus pirms tam ir šausminājuši. Viņš viņiem atkal liek dzirdēt par tiem notikumiem, kas Viņu sagaida Jeruzalemē.

Tas ir ceļš, ko Debesu Tēvs sava Dēla priekšā ir licis, un cita ceļa nav. Tāpēc vienīgais kā mācekļus stiprināt, ja ne uzmundrināt un iedrošināt, tad vismaz stiprināt, ir atkal un atkal atgādināt šo vārdu dziļo jēgu. Krusta ceļa dziļo jēgu un saturu. Jo tikai caur krustu ir ceļš uz augšāmcelšanos un to valstību, ko Dievs saviem bērniem ir sagatavojis.

Mēs dzirdējām šīs dienas lasījumā, ka vēstules ebrejiem autors raksta, ka Dievs, kas gribēja izglābt cilvēkus, šīs pestīšanas priekšgājēju, savu Dēlu, kuru bija sūtījis šajā pasaulē kā brāli tiem grēkos grimušajiem, nelaimīgajiem ļaudīm, kad Viņš piedzima kā bērniņš šajā pasaulē, dzīvoja kā cilvēks – ka Dievs šo pestīšanas aizsācēju bija nolēmis ciešanās darīt pilnīgu.

Pilnīgu caur ciešanām, bēdām, skumjām, krusta nāvi. Tie, kas Viņam seko, netiek vesti par kaut kādu citu ceļu, bet viņiem ir jāseko pestīšanas priekšgājējam – savam Kungam, Pestītājam.

Ko tad Jēzus viņiem saka, kas viņiem ir jāatceras, kas viņiem ir jātur prātā? Viņš saka: “Redzi, mēs aizejam uz Jeruzālemi, un Cilvēka Dēlu nodos augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem.” Mēs redzam, ka Jēzus runā pats par sevi, runā atsvešināti, runā kā no malas un sevi norādīdams. “Redzi, Cilvēka Dēls tiks nodots.”

Lai mācekļi, kas skatās uz Viņu un Viņam seko, dzirdot vārdus – Es tikšu nodots – varbūt arī tālāk nemaz neiedziļinātos. Bet lai mācekļi, dzirdēdami šos vārdus par Cilvēka Dēlu, meklētu tomēr tālāk. Viņi skatītos, kas tad ir šis Cilvēka Dēls? Kāpēc Jēzus tik neparasti par sevi runā? It kā no malas, kaut kā īpaši.

Mācekļiem tas paliek visu mūžu minamais lielais noslēpums. Tur kur viņi redz acu priekšā it kā vienkāršu cilvēku, savu skolotāju, Jēzu no Nacaretes, tur viņi redz arī reizē Dieva Dēlu. Ne jau ar acīm. Ar acīm viņi redz tikai cilvēku. Ar savām rokām viņi var sataustīt tikai cilvēku. Bet šie vārdi, kur Jēzus runā par sevi, kā par Cilvēka Dēlu, norāda uz Viņa dievišķumu – ka Viņš ir Dieva Dēls līdzi. Bet Viņam, kā cilvēkam, ir jātiek nodotam, tiesātam, izsmietam, krustā sistam un jāmirst par pasaules grēkiem, nododot savu dzīvību kā izpirkšanas maksu par daudziem – par tiem, kas tic, par tiem, kas Viņam seko.

Tā Pestītājs runā par savu likteni Jeruzalemē. “Cilvēka Dēls tiks nodots.” Nodots, cilvēku atstumts.

Mēs zinām, ka sākumā Viņš nāk Jeruzalemē cilvēku sveikts un uzņemts. Ļaudis uzgavilēja Viņam sacīdami – Ozianna, Dāvida Dēlam! Sagaida Viņu kā Ķēniņu, savas drēbes klādami Viņa ceļā, greznodamies ar palmu zariem, Viņu slavēdami, pielūgdami un godinādami. Bet pēc tam tomēr nododami.

Jūda, viens no divpadsmit, kuram Jēzus bija devis apustuļa amatu tāpat kā citiem, kurš arī bija īpaši pietuvinātas un mācekļu pulkā izcelts, darboties pie ļoti atbildīgām un svarīgām, mantiskām un žēlsirdības lietām, ies un nodos savu skolotāju virspriesteriem un rakstu mācītājiem.

Tālāk mēs lasām – tie Viņu notiesās uz nāvi. Tie, kuriem vajadzēja Viņu vissirsnīgāk sveikt, viscienīgāk saņemt, vislabāk saprast, Viņu atstums un notiesās uz nāvi.

Tā kā viņi paši nevarēs šo nāves sodu izpildīt, tad viņi nodos Viņu tālāk pagāniem, kas Viņu izsmies, šaustīs un sitīs krustā – romiešu karavīri, pēc Poncija Pilāta, Romas vietvalža, pavēles.

Tad mācekļiem vajadzēs atcerēties šos vārdus. Īpaši tajās dienās, kad liksies, ka tūdaļ tūdaļ iestāsies Dieva valstība. Kad viņi aizmirsīs šos vārdus par krustu un nodevību, kad viņiem liksies, ka Jēzus kā ķēniņš sēdīsies tronī un valdīs, un visi Viņa ienaidnieki būs likti par Viņa kāju pameslu. Tur viņiem vajadzēs atcerēties šos vārdus par ciešanām un krustu.

Tāpat arī mums šodien, kas gan neesam tiešā sakarā ar šo notikumu, dzīvojam citā laikā, citos apstākļos, citā vietā, un tomēr kaut kas no tā attiecas arī uz mūsu dzīvi. Proti, tas kas ar Jēzu notiek šajā pasaulē. Mēs arī šodien redzam pārsteidzošo cilvēku attieksmi. Vai Viņš netiek sveikts visās malu malās, visās pasaules tautās? Vai Svētie Raksti nav iztulkoti visās mēlēs un visās tautās izplatīti? Vai katru dienu netiek drukātas miljoniem un miljoniem Bībeļu, kas tiek izplatītas līdz vistālākajiem kaktiem, it kā cilvēki sacītu – Mēs to gribam, dodiet to mums, dodiet, dodiet vēl.

Dieva vārds izplatās. Jēzus gods tiek visā pasaulē teikts. Tomēr reizē arī atmests un atstumts. Viņa valstības evaņģēlijs, kaut arī pasludināts visā pasaulē, tiek arī visā pasaulē atgrūsts. Un tāpat kā toreiz, tā laika baznīcā galvenie atraidītāji un galvenie tiesātāji un Jēzus notiesātāji uz nāvi bija augstie priesteri un rakstu mācītāji, tāpat mēs arī šodien skatāmies, ka arī kristīgajā draudzē, bieži vien tie, kas stāv tās priekšgalā, ir vislielākie Jēzus nodevēji un atstūmēji.

Mēs to redzam visā pasaulē, kur tieši caur šiem baznīcas vadītājiem baznīcā ienāk tik negantas lietas, kur tiek apstiprināti, sveikti un svētīti vispasaules grēki, izvirtība, mantkārība un visas pārējās lietas.

Caur ko? Caur šodienas augstajiem priesteriem un rakstu mācītājiem. Viņi saka, ka viņi pieder Kristu, pieder Jēzum, bet vai tad Viņa vārda atmešana nav Viņa nodošana aizmirstībai un nāvei un Viņa paša atmešana. Vai mēs varam nošķirt Jēzu no tā, ko Viņš ir sacījis? No tā, ko Viņš ir mācījis saviem apustuļiem, un apustuļi pavisam skaidri uzrakstījuši un devuši saprast. Kas atmet Viņa vārdu, tas Jēzu atkal liek smieklā, notiesā uz nāvi un sit krustā.

Mums, kas gribam palikt uzticami Viņa vārdam lai vai kas, ir jāmācās tāpat kā apustuļu nelielajam pulciņam, kuri ar izbailēm sekoja savam Kungam un Pestītājam Jeruzalemes ceļā, Golgātas ceļā – izbijušies, iztrūkušies, kam Pestītājs atkal un atkal atgādina – priekšā ir grūti laiki, bet tomēr cita ceļa nav. Tāpat arī mēs tiekam ar šo lietu pamācīti un stiprināti skatoties arī uz to ceļu, kas mums priekšā – priekšā grūti laiki, bet cita ceļa nav.

Cilvēka Dēls arī šajā pasaulē un nākamajās allaž tiks nodots, krustā sists caur to, ka Viņa vārds ir atmests, izkropļots, netiek sludināts, apklusināts. Bet visās šajās bēdās mums jāatceras, kā Viņš toreiz sacīja – Trešajā dienā Es augšāmcelšos.

Jēzu Viņa ienaidnieki nododami nāvē, nevarēja paturēt nāvē, tāpat arī Dieva vārda atmetēji un iznīcinātāji šodien, nevar šo vārdu tā pa īstam atmest un iznīcināt. To mēs redzam. Šis vārds paliek, vai cilvēki to grib vai negrib, vai pieņem vai nepieņem. Un pat tad, ja visā pasaulē paliks tikai daži, kas neies platajā pazušanas ceļā, kurā iet visa pasaule un viltus baznīca, mēs redzēsim šajā pasaulē vēl aizvien Bībeles tiks drukātas, pirktas un pārdotas – pat tad, ja neviens tās nešķirs vaļā. Vai nav savādi? Ļoti neparasti. Bet Dieva vārds vienmēr augšāmceļas.

Mēs to esam pieredzējuši savā tautā. Mēs šodien nākam Dieva namā, pieminēdami tos vakardienas notikumus, kur mūsu valoda tika kaut kādā ziņā tika aizsargāta un aizstāvēta, bet vai mēs kādreiz pajautājam – Kāpēc Dievs deva aizstāvību mūsu latviešu valodai? Es varu jums pateikt pilnīgi droši, ka galvenais iemesls ir šis – nav daudz valodu pasaulē, kur Evaņģēlijs vēl tiek pasludināts šķīsti un patiesi, bet latviski tas vēl notiek, tāpēc šī valoda Dieva ir dārga. Un kamēr šeit vēl būs Evaņģēlijs, kamēr ļaudis vēl gribēs turēties pie Dieva vārda, to apliecināt, sludināt un ar ticību sirdīs uzņemt, šī valoda būs, nekas tai nenotiks. To mums jāsaprot, ka šī lieta ir vienīgi un pilnīgi Dieva rokā un Dieva ziņā.

Mūsu ziņā ir dot šai valodai vislabāko pielietojumu – ļaut Dieva vārdam šajā valodā skanēt. Tā ir ļoti svarīga lieta, ko mums, kā Jēzus latviešu mācekļiem, atcerēties un pieminēt.

Tālāk mēs arī lasām, ka šim stāstam ir turpinājums – diezgan neparasts. “Tad Cebedeja dēlu māte nāca ar saviem dēliem pie Viņa, metās zemē un lūdza ko no Viņa. Un Viņš tai sacīja: “Ko tu gribi?” Viņa saka Tam: “Saki, lai šie abi mani dēli sēd Tavā valstībā viens Tev pa labo, otrs pa kreiso roku.” Bet Jēzus atbildēja un sacīja: “Jūs nezināt, ko lūdzat. Vai jūs varat dzert to biķeri, ko Es dzeršu?” Tie saka Viņam: “Varam gan.” Un Viņš saka tiem: “Manu biķeri jums būs gan dzert, bet sēdēt pie Manas labās un kreisās rokas, to dot Man nepiederas; tas pienākas tiem, kam Mans Tēvs to sagādājis.” [Mt.20:20-23]

Mēs redzam, ka mācekļi lāgā netic krusta ceļam, ko viņiem būs jāpieredz sekojot Jēzum. Viņi saprot kaut kā aptuveni, kā arī mēs dažreiz saprotam un vispārinām Dieva vārdus. Viņi saprot tā, ka sākumā būs kaut kas grūts un smags, bet pēc tam viss būs labi, un attiecina šo labumu uz šīs pasaules labumu, labās beigas beigu beigās un labo izdošanos uz šīs pasaules laimi un labo izdošanos. Jēzus gan no sākuma tiks atstums, bet pēc tam tiks par ķēniņu. Jā! Šīs pasaules ķēniņu.

Tāpēc Viņa labā tante (domājams, ka Cebedeju dēlu māte bija Marijas māsa), nāk pie Jēzus un ceļos mezdamās Viņu kā valdnieku godinādama, jau Viņam šo godu dodama, grib kaut ko lūgt. Un tad, kad Jēzus viņai vaicā, ko tad tu gribi, viņa saka: “Saki, lai šie abi mani dēli sēd Tavā valstībā viens Tev pa labo, otrs pa kreiso roku.”

Mēs to reizēm varam redzēt vēstures grāmatās, kur ir no seniem laikiem saglabājušies neparasti attēli, ar revolucionāru un nemiernieku foto attēliem no laikiem, kad viņi dziļi slepenībā un pagrīdē, mežā vai augstu kalnos mazā pulciņā ir dedzinājuši kādu lielu uguni, kas pēc tam ir iedegusies par gaišu, stipru liesmu, kas aprij visus pretiniekus, un tad viņi nāk pie varas. Tad mēs redzam, ka tie paši, kas mazajā pulciņā tiek nofotografēti kaut kur mežā, kādreiz bārdaini un noskranduši vīri ar ieročiem rokās, vēlāk arī līdzīgā kompānijā citos attēlos nu jau glītos uzvalkos, visu apbrīnoti, lielas varas un spēka pilni. Tie paši, jo tie jau bija paši uzticamākie. Mēs redzam, ka tur, tajā vecajā attēlā, kur viens ir pa labo un otrs pa kreiso roku, pēc tam sēž lielās sapulcēs un prezidijos arī tam pašam galvenajam bārdainim, ūsainim – pa labo un kreiso roku. Jā! Viņi bija likuši uz spēles visu, pat savu dzīvību. Bet izrādījās tas bija vērts.

Šādu pašu ainu laikam skata Cebedeju dēlu māte. Viņa kaut kā saprot, ka Jēzū ir kaut kas neparasts, ka Viņš to spēj un Viņš to var. Līdz šim taču viss ir tik brīnišķīgi izdevies. Vajag vēl tikai pavisam nedaudz. Viņa šeit izrāda it kā savu ticību.

Bet Jēzus valstība nav no šīs pasaules. Viņš nav kārtējais ūsains vai bārdainis visu revolucionāru rindā, kas sagrāb šīs pasaules varu, un tad… un ko tad… . Vai kāds no tā tapis laimīgāks? Vai kāds tapis mazāk grēcīgs? Vai kāds izglābts no nāves un elles varas? Itin neviens.

Tāpēc Jēzus saka šai mātei – Jūs nesaprotat, ko jūs lūdzat. Jūs vēl nesaprotat.

Tad Viņš runā par biķeri, savu rūgto biķeri, kas Viņam jādzer. Dieva dusmu biķeri. Tomēr dzerot šo biķeri, veras godības vārti daudziem jo daudziem – godības durvis.

Sodība guļ uz Viņa, caur ko mums miers nāk – mēs dzirdējām šodien introitā. Mēs zinām, ka tuvojas ciešanu piemiņas laiks. Šodien ir pēdējā svētdiena pirms ciešanu laika piemiņas, tāpēc šie vārdi jau ieskanas – sodība guļ uz Viņa, caur ko mums miers nāk.

Te Viņš jautā – Vai jūs varat dzert to biķeri, kas man būs jādzer? Tie atbildēja – Varam. Viņi vēl aizvien nesaprot.

Tad Jēzus saka – Jūs gan dzersit biķeri. Jā, tas būs. Arī viņu dzīve būs gana rūgta. Mēs zinām, ka pāris gadus pēc Jēzus nāves un augšāmcelšanās, Jēkabs, Cebedeja dēls, tiks notiesāts uz nāvi. Hērods, tajā brīdī būdams arī Romas oficiālās varas pārstāvis, spriedīs tiesu un liks viņam nocirst galvu, savukārt, viņa brālis, viņa mazais brālītis – Jānis, dzīvos garu mūžu, bet visur vajāts un piemeklēts, izsūtījumos un cietumos. Jā, kaut kas no šī biķera arī ies līdzi viņu dzīvē.

Bet pasaulīgs gods, ko viņu māte ir vēlējusies saviem dēliem, gan nebūs. Būs kaut kas cits – daudz lielāks un nozīmīgāks.

Kad mācekļi dzird, ka daži ir gribējuši uzkundzēties pārējiem nākamajā valstībā (arī viņi to saprot kā pasaulīgu valstību gluži tāpat kā Cebedeja dēli un Cebedeja dēlu māte), viņi sāk kurnēt, kas nu būs, ko šie grib īpaši izcelties?

Tad Jēzus pieaicinājis, saka viņiem: Jūs zināt, ka valdnieki ir kungi pār tautām un viņu varenie tās apspiež. Bet pie jums tā nebūs būt; bet, kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu kalps. Un, ja kas jūsu starpā grib būt pirmais, tas lai ir jūsu vergs; tā kā Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu un atdotu Savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem. [Mt.20:26-28]

Tā Cilvēka Dēls, mūsu Kungs un Pestītājs Jēzus Kristus, ir mūsu vidū kā tāds, kas kalpo. Tāpēc mēs esam nākuši dievnamā uz to cerēdami un gaidīdami. Ne jau tādēļ, lai mēs kalpotu Viņam. Ko mēs Viņam varam pienest? Ar ko pakalpot? Nekā tāda nav.

Mēs nākam ar savu grēku nastu un Viņa asinis mūs šķīsta no visiem mūsu grēkiem caur piedošanas vārdu “tavi grēki tev ir piedoti”. Viņš kalpo mums ar savu krusta spēku. Ar savu nodoto un atdoto dzīvību. Kad mēs klausāmies svēto evaņģēliju, tad tas atkal ir Viņš, kas sludina un māca. Tas atkal ir Viņš, kas caur saviem vārdiem dod savu Svēto Garu, lai mūs stiprinātu un atspirdzinātu, lai pakritušie celtos, lai pamirušie atdzīvotos, vājie tiktu stiprināti, stiprie uzturēti līdz galam. Kad mēs locīsim ceļus, lai Viņa vārdā lūgtu Dievu par visu to, kas mūs nospiež, lai pateiktos Viņam, par visu labu, ko esam saņēmuši, mēs tiekam uzklausīti tikai un vienīgi tāpēc, ka Viņš, Dieva Dēls, mūsu Kungs un Pestītājs, ir mūsu vidū. Viņa dēļ mēs topam uzklausīti, Viņa dēļ mēs topam pieņemti.

Un, kad mēs dziļā zemībā pulcēsimies ap altāri, lai saņemtu Viņa miesu un asinis, mēs saņemsim šo augstāko kalpošanu, kā pierādījumu un apstiprinājumu tam, ka Viņš mūsu vidū aizvien ir tāds, kas kalpo, jo Viņš dod mums savu miesu un asinis. Viņš vieno mūs ar sevi, kā zarus pie vīna koka. Viņa dzīvības spēks iekļūst mūsos. Tāpēc mēs varam būt Viņa sekotāji, Viņa krusta draudze tajā ceļā, kas mums priekšā.

Ceļš būs bēdīgs un skumjš daudzējādā ziņā. Grūts, smags un bīstams. Jā! Pat cauri nāvei.

Mēs lasām – trešajā dienā Viņš augšāmcelies. Arī mūsu ceļš piepildās un noved pie Viņa, Augšāmceltā godības Kunga un Ķēniņa. Nāvei, grēkam un velnam vairs nav varas pār mums. Ja vien mēs Viņam šajā ceļā sekojam, Viņa vārdus no visas sirds sirdī paturēdami un tiem pakļaudamies.

Un Viņam, mūsu Kungam un Pestītājam, kas vēl aizvien mūsu vidū ir tāds, kas kalpo, un arvien mums dod savas atdotās dzīvības spēku par izpirkšanu no grēkiem, lai ir mūžīgs gods, slava un pateicība, mūžīgi mūžos, Āmen.

[Sprediķis sacīts Biķeru draudzē]

Birkas: ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.