:: e – BAZNICA ::

2. svētdienā pēc Zvaigznes dienas

Trešajā dienā bija kāzas Kānā Galilejā, un Jēzus māte bija tur. Bet arī Jēzus un Viņa mācekļi bija aicināti kāzās. Kad nu pietrūka vīna, Jēzus māte saka Viņam: “Viņiem nav vīna.” Jēzus saka tai: “Kas Man ar tevi, sieva? Mana stunda vēl nav nākusi.” Viņa māte saka sulaiņiem: “Ko Viņš jums teiks, to darait!” Bet tur stāvēja seši akmens ūdenstrauki pēc jūdu šķīstīšanās paražas, un katrā no tiem sagāja divi līdz trīs mēri. Jēzus saka viņiem: “Piepildait traukus ar ūdeni!” Un tie tos piepildīja līdz malai. Tad Viņš saka tiem: “Tagad smeliet un nesiet galda uzraugam!” Un tie to aiznesa. Kad nu galda uzraugs bija nobaudījis ūdeni, kas bija kļuvis par vīnu, nezinādams, no kurienes tas ir, kamēr sulaiņi, kas ūdeni bija smēluši, to zināja, – tad galda uzraugs aicina līgavaini un viņam saka: “Ikviens cilvēks papriekš ceļ priekšā labo vīnu, un, kad viesi ieskurbuši, mazāk vērtīgo, bet tu labo vīnu esi pataupījis līdz šim.” Šī ir pirmā zīme, ko Jēzus darīja Kānā Galilejā, atklādams Savu godību, un Viņa mācekļi sāka Viņam ticēt. [Jņ.2:1-11]

Mūsu Kungs un Pestītājs, būdams patiess un šķīsts Dievs, ir patiess un šķīsts cilvēks reizē. Ja mēs gribam redzēt, ko nozīmē patiesa, krietna un šķīsta dzīve, mums jāskatās uz mūsu Kungu un Pestītāju. Mums jālūkojas uz viņu, lai varētu saprast kāda ir patiesa kristīgā ticība, un kāda ir patiesa kristīga dzīve.

Šis jautājums nebūt nav tik vienkāršs un viegls, kā pirmajā brīdī varētu šķist. Ja mums iedotu rokās šķēres un mēs no Bībeles varētu izgriezt visas tās vietas, kas mums šķiet grūtas, nepieņemamas vai kaut kādā ziņā apgrēcinošas, tad, droši vien, būtu vieglāk. Ja būtu par Jēzu saglabāts vai saglabājies tas, kas labi un ērti ieguļ mūsu priekšstatos par to, kas ir īsta reliģija un par to, kas ir krietna, laba dzīve.

Bet ir tā, ka Svētajos Rakstos daudz kas ir ļoti neērts, tādai ērtai un cilvēku izdomātai ticībai. Bieži vien mēs redzam, ka cilvēki paši līdzās Svēto Rakstu mācībai un ticībai un dzīvei, ko Svētie Raksti mums atklāj kā paraugu un patieso veidu, cilvēki veido kādu paralēlo kristietību, kas balstīta cilvēka paša prāta apsvērumos, tajā, ko viņš tur par labu vai sliktu, ko viņš atzīst par pieklājīgu, piedienīgu, atbilstošu, un noraida to, kas viņam šķiet nepieklājīgs, nepiedienīgs un neatbilstošs.

Pateicība Dievam, ka svētie evaņģēlisti, Kristus mācekļi, nav šādi rīkojušies. Viņi ir uzdrošinājušies vienu otru reizi arī likt mums lasīt un pārdomāt lietas, kas tā kā uzlauž mūsu pašu priekšstatus – iesīkstējušos, nepretrunīgos, tos, kur daudzi cilvēki varētu tā arī kopā nolemt, ka tas ir labi un tas pareizi.

Mūsu Kungs un Pestītājs reizēm atklājas pavisam neparastā gaismā. Piemēram, šis ļoti neērtais notikums. Un tomēr tieši šādā veidā Viņš sāka atklāt savu dievišķo spēku un darbošanos. Tieši tur – Galilejas Kānā. Tajā pirmajā neilgajā laiciņā, kad Viņš bija ar tiem, ko nupat bija aicinājis Viņam sekot, kas paši gribēja Viņam sekot. Proti, tikai divas vai trīs dienas iepriekš Jānis Kristītājs bija rādījis uz Viņu un sacījis saviem mācekļiem: “Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus.”

Par šo Jēru mēs šodien dzirdējām senajā pravieša Jesajas pravietojumā, kur viņš runā par Mesiju jeb Dievišķo Pestītāju pavisam neparastā veidā. Viņš nenāks ar pasaulīgu spožumu, Viņš nenāks tāds, ka ļaudis Viņam ar prieku uzgavilēs, un teiks: “Redzi, tas tiešām ir Kristus.” Bet Viņš nāks pavisam necilā veidā. Ļaudis Viņu uzlūkodami neredzēs tur neko tādu, par ko viņi varētu sajūsmināties vai kam viņi uzreiz gribētu piekrist. Vēl vairāk, bieži vien tie novērsīs no Viņa savas sejas, tik ļoti nicinādami, tik ļoti uzskatīdami par grēcinieku, kas ir Dieva sodīts, Dieva atmests un Dieva šaustīts. Taču, pravietis saka, Viņš nesīs mūsu sērgas. Manas tautas pārkāpums bija uzkrauts Viņam. Viņš nesīs daudzu cilvēku grēkus, kaut gan pats tiks uzskatīts par grēcinieku. Tomēr nekādu grēku Dievs Viņā neatradīs.

Jānis bija rādījis uz Jēzu sacīdams: “Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus.” Kad viņš to saka otrreiz, tad divi no viņa mācekļiem seko Jēzum, meklējot ar Viņu runāt, meklējot Viņu tuvāk iepazīt. Tad, nākamajā dienā, ir jau piecu mācekļu pulciņš, kas Viņam jau ir pieķērušies. Vēl daudz neko nesaprazdami, bet ticēdami, ka Viņš ir Kristus. Pastāvīgi brīnīdamies par Viņu.

Un šis notikums arī ir, acīmredzot, tāds, kur par Jēzu brīnījās daudzi. Jo Jēzus no tās vietas, kur Jānis Kristītājs darbojas, devās uz Galilejas Kānu, jo Viņš zina, ka tur ir kādas kāzas. Droši vien Viņa radiniekiem, tuviniekiem vai kaimiņiem, to mēs nezinām. Bet Jēzus māte, Marija, tur ir kā saimniece, kas gatavo cienastu, rūpējas par to, lai viesiem nekas netrūktu.

Jēzus droši vien bija ielūgts uz šīm kāzām. Bet nu Viņš ierodas kopā ar pieciem citiem, par kuriem iepriekš gan nebija domāts, ka viņi būs. Bet arī viņi nāk Viņam līdzi, protams, tiek aicināti kāzu namā. Neatraidīsi jau. Bet aicināti, viņiem tiek galvā celts tas, kas citiem. Viņi ēd un dzer, bet pēc kāda laika sāk pietrūkt vīna.

Mēs lasām, ka tur bija nolikti seši ūdens trauki pēc jūdu šķīstīšanas paražas. Katrs no tiem divu līdz trīs mēru tilpumā. Jēzus viņiem sacīja, piepildiet traukus ar ūdeni. Nu apmēram, kādi 60 spaiņi kopā. Un tad, kad trauki ir līdz malai pilni, Jēzus saka, tagad smeliet un nesiet galda, mielasta pārraugam. Viņi smēla un nesa. Smēla un nesa. Smēla un nesa. Un galda pāraugs nogaršodams, redzēdams, ka tā ir kāda jauna vīna partija, viņš sauc līgavaini un saka: “Ikviens cilvēks papriekš ceļ priekšā labo vīnu, un, kad viesi ieskurbuši, sliktāko, bet tu labo vīnu esi pataupījis līdz šim.”

Tālāk mēs lasām to pašu galveno secinājumu, ko Jānis izdarījis. Tā Galilejas Kānā Jēzus sāka darīt zīmes atklādams savu godību, un Viņa mācekļi ticēja uz Viņu. Redziet, Jēzus bija iemācījis viņiem ticēt. Viņš viņus bija atvedis tādā vietā, kur ļaudis priecājās, bet uz viņiem skatījās it kā šķībi. Kur viņu skolotājs Kristus neizskatījās atbilstīgs cilvēku uzliktajam vērtējumiem un standartiem. Kur apkārt pēkšņi izcēlās trūkums. Un tas mazumiņš, kas bija pirms tam, izbeidzās, un vairs nebija.

Ko nu? Pagriezties, iet prom? Sacīt – Viņš nav Kristus?

Vai mūsu dzīvē tā negadās itin bieži? Kaut kā līdzīgi. Ka mēs gan ejam Kristum sekodami, bet ļaudis skatāms uz mums aizdomīgi un iešķībi kā uz ļaundariem un viltniekiem. Un tomēr mēs esam patiesi. Kad tur, kur cerēts ir kāds prieks, ir tikai aizdomīgums un neuzticēšanās un pārmetumi, lai gan nekā ļauna mēs neesam savā sirdī turējuši. Tur, kur likās, vajadzētu nākt Dieva svētībai, jo mēs esam sekojuši Kristum, iestājas trūkums, un nav pat tas mazumiņš, kas bija iepriekš.

Ko nu? Vai iesim projām? Vai esam iesākuši nepareizu ceļu? Vai nepareizam Kristum sekojuši? Visa pasaule kliedz – Jā, Jā, nepareizam! Ko nu?

Bet mēs lasām, ka tad, kad Jēzus ir darījis šo brīnuma darbu, itin kā sacīdams, jums pietrūkst vīna? Tad jums būs. Vai jūs maz spēsit patērēt tik daudz? 60 spaiņus lieliska vīna!

Pēkšņi iestājas pārpilnība, un, pēkšņi, visas lietas nostājas savās vietās.

Marijai ar kaunu jāatceras tas, ko eņģeļi sacījuši par viņas dēlu. Viesi, kas iešķībi skatījušies uz Jēzus mācekļiem – nez kas tie tādi, ko Jēzus te sapulcinājis – arī grib būt piepulcinātiem viņu pulkam.

Viņi ticēja. Šī ticība viņiem noderēs. Jēzus ir devis šim notikumam kādu labu un brīnišķu iznākumu. Un ar katru reizi, kad viņi sekos Jēzum, viņi redzēs, ka pretestība būs aizvien lielāka, bet iznākums būs aizvien jaukāks. Un galu galā, kad pretestība būs tik liela, ka viņiem ar varu atraus viņu Kungu un Pestītāju, un piesitīs krustā, nodos nāvē, un kur nebūs nekādas cerības, nekāda gaismas stara, tur iznākums būs pavisam brīnišķīgs. Viņš augšāmcelies godībā, un viņus dzīvībā un neiznīcībā ievedīs.

Tā Jēzus māca savus mācekļus. Arī mūs šodien. Varbūt jūs esat to pamanījuši. Svētīgi tad jūs esat. Mācieties Kristu. Viņu – svētu, šķīstu, visuvarenu un dzīvu, Āmen.

[Sprediķis sacīts Biķeru draudzē]