9. Ko nozīmē desmit Dieva baušļi?


23. post Trinitatis svētdienā

Tad farizeji aizgāja un apspriedās, kā varētu Viņu pieķert kādā vārdā. Un tie sūtīja savus mācekļus pie Viņa ar ķēniņa Hēroda ļaudīm, un tie sacīja: “Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiesīgs, māci Dieva ceļus patiesībā, jo Tu neuzlūko cilvēka vaigu. Tāpēc saki mums: kā Tev šķiet, vai ir atļauts ķeizaram dot nodevas vai ne?” Un Jēzus, nomanīdams viņu ļaunprātību, sacīja: “Kam jūs Mani kārdināt, jūs liekuļi? Parādait Man nodevu naudu.” Un tie atnesa Viņam vienu denāriju. Un Viņš sacīja tiem: “Kā attēls šis un uzraksts?” Tie sacīja: “Ķeizara.” Tad Viņš tiem teica: “Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” Un, to dzirdēdami, tie brīnījās, atstāja Viņu un aizgāja. [Mt.22:15-22]

Šī Evaņģēlija vieta pati par sevi ir pietiekami skaidri un viegli saprotama – īpaši mācība, kuru Kristus šeit sniedz. Bet vispirms šeit tiek parādīts, cik ļauni, nikni un indīgi tārpi ir Kristus un Viņa vārda vajātāji un cik viltīgi tie Viņam uzbrūk, gribēdami notvert Viņu slazdos Viņa vārda dēļ. Jo šie blēži un ļaundari labprāt būtu Kristu nonāvējuši, jo bija jau pagalam noguruši Viņu redzēt un dzirdēt. Farizeji vienkārši gribēja, lai Kristus būtu miris, tikai tiem nebija iemesla nopelt ne Viņa mācību, ne dzīvi, ko tie labprāt būtu pakļāvuši iznīcinošiem pārmetumiem. Tādēļ šie ļaudis izmēģināja dažādas ļaunas viltības, lai tikai rastu iemeslu Kristu apsūdzēt; tie nevarēja rimties līdz pat brīdim, kad Dievs ļāva tiem īstenot viņu ļauno nodomu un sist krustā Viņa Dēlu. To šādi ļaudis arvien piedzīvo – pēc kā tie tiecas, to arī saņem. Dievs tiem dod laiku un pietiekamu iemeslu atgriezties, sūtīdams pie tiem savu vienīgo Dēlu. Bet, tā kā tie vienkārši negrib atgriezties, Dievs arī ļauj tiem īstenot viņu nodomus – sist Kristu krustā, pārpārēm piepildot savu grēku mēru, lai visbeidzot tiktu iznīcināti bez žēlastības; gluži kā tagad dara Evaņģēlija ienaidnieki un Kristus slepkavas – arī tiem notiks tāpat, āmen.

Redzi, kā farizeji šeit rīkojas un kas ar viņiem notiek. Visgudrākie jūdi sanāk kopā kādā namā un, visi galvas kopā salikuši, meklē īpaši atjautīgu veidu, kā iedzīt Kristu nāvē. Un gudrais padoms ir šāds: kad Kristus jau būs nogurdināts, dzenājot Viņu ar jautājumiem šurpu un turpu, Viņam atliks divi ceļi, un katrs no tiem dos iespēju Viņu notvert un apsūdzēt. Pirmkārt, Kristu varēs apsūdzēt kā tādu, kas vēršas pret ķeizaru, – kā nemiera cēlāju. Ja tas izdosies – farizeji domāja –, tad Kristus būs mūsu varā un tiks notiesāts uz nāvi kā zaglis un laupītājs ķeizara priekšā – Viņš būs noziedzies pret ķeizara varenību un kroni, un likums šādu noziegumu soda ar nāvi. Ja tas neizdosies, mēs varam Viņu apsūdzēt kā zagli, kas apzadzis pašu Dievu, un tāds nodarījums ir vēl smagāks nekā pirmais – tad Kristus būs atņēmis godu Dievam un maldinājis ļaudis, slēpdamies aiz Dieva vārda. Ja Kristus gribēs teikt, ka jādod nodevas ķeizaram, uzskatot viņu par mūsu kungu, tas būtu apkaunojums Dievam, kas grib būt vienīgais Dieva tautas Kungs un kas to atbrīvojis no visām citām tautām, tā ka pār jūdiem nevarēs valdīt svešs ķēniņš. Te nu Kristus atkal būtu nāvi pelnījis.

Tāds ir šo īpaši gudro un svēto ļaužu lieliskais padoms, ko tie atraduši, gribēdami pieķert Kristu vai nu kā ķeizara, vai arī kā Dieva ienaidnieku. Ne tādēļ, ka farizeji daudz raizētos par Dievu vai ķeizaru, – jo viņi paši arī vēlējās atbrīvoties no ķeizara un, kad vien tas bija iespējams, izraisīja sacelšanos, saņemdami pelnītu samaksu, tā ka viņu dēļ aizgāja bojā simti un tūkstoši, nevis tikai desmit vai divdesmit cilvēki; un, tā kā farizeji nespēja mainīt savu dabu, viņiem galu galā arī bija jātiek iznīcinātiem. Tā nu arī Dieva priekšā viņi bija zagļi un ļaundari, kas sagrozīja Viņa vārdu un vajāja pareizo mācību. Abos šajos netikumos farizeji bija pilnīgi nogrimuši, tā ka viņi paši bija divreiz vairāk pelnījuši nāvi – gan no Dieva, gan ķeizara rokas. Turklāt viņi bija tik nelabojami nelieši, ka gribēja satvert, apsūdzēt šādos noziegumos un notiesāt uz nāvi nevainīgu Cilvēku, paši izlikdamies par dievbijīgiem svētajiem Dieva priekšā un uzticamākajiem ķeizara padotajiem.

Šī tauta bija radusi tā rīkoties jau no senām dienām – tā jūdi bija izturējušies pret praviešiem un daudziem dievbijīgiem ļaudīm un vēlāk arī apustuļiem, tā ka nav brīnums, ja līdzīgi klājas arī mums. Vai gan apustuļiem – un vēl jo vairāk mums – būtu pamats sūdzēties par šīm pārestībām, ja tās nav gājušas garām arī mūsu vienīgajam Kungam un Dievam, Kristum! Pret Viņu pasaule arī nevar izturēties citādi, jo tā ir velna varā, tādēļ bez mitas apzog Dievu un saceļas pret Viņu, lai gan nemiera celšanā arvien tiek vainoti kristieši.

Un skatieties tālāk, kādu viltību farizeji izmanto pret Kristu, cerēdami, ka nebūs kļūdījušies. Tie uzreiz vēl neuzbrūk Viņam ar jautājumu, bet vispirms mēģina iekarot Viņa uzticību; farizeji izliekas, ka viņu nodomi būtu labi, pareizi un nopietni; tie Viņu slavē un uzteic ar jaukiem vārdiem, domādami, ka Kristus ir cilvēks un sludinātājs, kas līdzīgs viņiem pašiem, – ka arī Viņš labprāt uzklausīs glaimus un uzslavas. Tie saka: “Tu esi īsts mācītājs un krietns vīrs – Tu runā un dari to, kas ir pareizi.” Šāda uzslava gan samulsinātu kādu jaunu muļķi, tā ka viņš sāktu sludināt visu, ko vien šādi glaimotāji vēlas dzirdēt, – kā to dara gandrīz visi sludinātāji, kuri sludina tikai tādēļ, lai izpelnītos sev slavu ļaužu vidū; tie meklē un pieņem godu, kur vien iespējams, un sludina tikai tik, cik vajadzīgs, lai šādu godu iemantotu; kur gods beidzas, tur beidzas arī viņu sludināšana. Arī farizeji bija šādi zeļļi, kā Kristus pats viņiem saka, tie labprāt grib, lai ļaudis viņus sauc par “rabi”, Mt. 23:7. Tādēļ šie vīri domā, ka arī Kristus pieņems viņu glaimus un ļaus, lai tie Viņu piekrāpj ar liekulīgu slavēšanu, tā ka Viņš būs ievilināts slazdos, starp diviem slepkavu šķēpiem, pirms vēl pagūs attapties.

Bet Dievs neļauj sevi pievilt. Mēdz gan notikt tā, ka cilvēki piekrāpj cits citu, bet ar Dievu nav nekādi joki; Viņš pārlieku labi pazīst blēžus un var tiem visiem likt vilties pat viņu vislielākajā gudrībā – kā Raksti saka –, notverot tos ar viņu pašu viltību. Tieši tā Kristus dara šeit – blēžiem pašiem nākas teikt skaidru patiesību, kaut arī viņiem ir bijis pavisam citāds nodoms; tā farizeji paši sevi apkauno. Jo tā ir patiesība, ka Kristus māca Dieva ceļu un nebīstas neviena; tomēr farizeji nerunā no sirds. Ir tiešām brīnums, ka šādi cilvēki ar savām mutēm spēj teikt patiesību, kaut arī ir vislielākie meļi. Viņu vārdi par Kristu ir patiesība, taču viņi paši sev tos dara par meliem; jo tie spriež paši pēc sevis un uzskata Kristu par nemiera cēlāju, kas aizliedz dot ķeizaram nodevas un ved sev līdzi vienkāršos ļaudis, tomēr neuzdrīkstēdamies runāt atklāti, jo baidās no ķeizara. Tādas domas mīt farizeju sirdīs, tomēr viņi tās slēpj un saka: Tu māci patiesību. Tā ir slava, kas pienākas pašam Dievam. Arī augstais priesteris Kajafa Jņ. 11:48–50 saka: “Ja mēs Viņu tā palaidīsim, visi sāks ticēt Viņam un romieši nāks un atņems mums zemi un tautu. .. mums ir labāk, ka viens cilvēks mirst, ja to prasa tautas labums, nekā kad visa tauta iet bojā.” Farizeji teica patiesus vārdus, kas apsūdzēja viņus pašus, un tomēr viņu sirdis meloja; jo viņi nedomāja, ka romieši nāks, bet tiem bija svarīgi tikai nonāvēt Kristu; tie domāja, ka tad viņiem ies labāk. Un tomēr notika tieši tā, kā viņi paši bija pravietojuši, – Kristum bija jāmirst tautas labā, savukārt viņus ar visu viņu zemi un ļaudīm pazudināja romieši.

Tā notiek tiem, kuri grib piekrāpt un apmuļķot Dievu, – viņi apmuļķo paši sevi. Šeit farizeji izliekas, ka meklē patiesības mācītāju; un Kristus tiešām ir šāds Mācītājs, lai gan viņi tā nedomā; Viņš tos satriec ar patiesību un liek tiem atkāpties. Tie grib Kristum sacīt un jautāt ko tādu, lai Viņš nevarētu atrast izeju; farizeji nejautā par Bauslību vai dvēseles pestīšanu, bet uzdod pavisam nevajadzīgu un bīstamu jautājumu. Viņi atstāj malā Mozu līdz ar visu, kas saistīts ar Dieva vārdu un patiesības ceļu, bet izvēlas tādu jautājumu, kam vajadzētu Kristu samulsināt. Tādēļ tie jautā, vai ir pareizi dot ķeizaram nodevas, – Mozus par to nav mācījis, un arī Kristum ar tādiem jautājumiem nebūtu jānodarbojas.

Jā – farizeji domā –, nu gan esam Kristu notvēruši gluži kā starp diviem šķēpiem. Ja Viņš teiks “jā”, mēs apsūdzēsim Viņu kā Dieva zagli jeb ķeceri un jūdu ticības noliedzēju, kas ar savu mācību vēršas pret Mozu un praviešiem; ja Viņš teiks “nē”, – mums šeit ir Hēroda kalpi. Ja Kristus nonāks viņu rokās, Viņam būs beigas; ja Viņš nonāks pūļa rokās, tad Viņam tik un tā būs jāmirst. Vai nu vienās, vai otrās rokās Viņam būs jānonāk; jo vidusceļa nav – Kristum nāksies teikt vai nu “jā”, vai “nē”; un ir tikai divējādi ļaudis – pagāni un jūdi. Vai tas nav pietiekami gudri izdomāts? Kurš gan varētu izbēgt no šāda slazda, no šķēpiem abās pusēs? Arī paši farizeji, ja tiem nāktos atbildēt uz šādu jautājumu, nezinātu, kur rast izeju.

Taču šeit ir vēl cita gudrība, no kuras farizeji neko nezināja un nesaprata; tā ir Dieva gudrība. Jo Kristus izrauj no farizeju mutēm viņu sagatavotos šķēpus un dakšas, pagriež viņu ieročus pret viņiem pašiem un ievaino tos, neteikdams ne “jā”, ne “nē”, bet piespiezdams viņus pašus atbildēt un nosodīt pašiem sevi. Te mūsu Kungs tiešām parāda sevi kā Meistaru – kā farizeji Viņu nosauc – un pierāda, ka spēj atbildēt uz viņu viltīgo jautājumu ar viņu pašu vārdiem, tā ka jautātāji paši uzskrien saviem šķēpiem un tiek notverti tajos slazdos, kuros bija domājuši notvert Kristu.

Tas sākas pavisam bērnišķīgā un ģeķīgā veidā: Kristus prasa, lai Viņam parāda nodevu naudu, un jautā, kā attēls un uzraksts uz tās redzams, – itin kā Viņš pats to nezinātu, nevarētu saskatīt vai neprastu lasīt. Jūdi jau pagūst nodomāt: patiesi, nu jau Viņš mums ir rokā – Viņš baidās un grib liekuļot ķeizara priekšā, neuzdrīkstēdamies runāt viņam pretī. Bet Kristus izņem farizejiem vārdus no mutes, tā ka viņi paši tiek pieķerti savos vārdos; jo uz šādu jautājumu var atbildēt vienīgi, ka tā ir ķeizara nauda. Tā nu Kristus liek farizejiem spriest un runāt pašiem sev pretī: ja uz naudas ir ķeizara uzraksts un attēls, tad arī viņiem jāatbild “jā”. Kādēļ tad jautājat man? – Kristus grib sacīt. Te nepārprotami piepildās sakāmvārds: kas otram bedri rok, tas pats tajā iekrīt; ķērāji iekrīt paši savos tīklos.

Tik prasmīgi Kristus tiek galā ar katru, kurš grib Viņu pamācīt vai pieķert, – tāds pieķer pats sevi savos vārdos. Gluži kā Lk. 19:21–22 kalps, kurš uzticēto naudu glabājis sviedrautā, saka: “Jo es baidījos no tevis, tāpēc ka tu esi bargs cilvēks un ņem, ko tu neesi nolicis, kā arī pļauj, ko neesi sējis.” Un kungs sacīja: “No tavas mutes es tevi tiesāšu, tu, nekrietnais kalps!” Tas ir – kā tu saki, tā lai tev notiek; ja jau uzskati mani par bargu cilvēku, kas ņem, ko nav nolicis, tad ir taisnīgi, ka tava nauda tiek atņemta, jo tu pats sev esi prasījis šādu spriedumu un liec man būt bargam un skarbam pret tevi. To saku tādēļ, lai mēs uzmanītos un neiedomātos jokot ar Dieva lietām. Jo – kā jau sacīts – cilvēkus ir iespējams piekrāpt, bet, ja izmantosi savu viltību pret Dievu, tad piekrāpsi pats sevi.

Kā jau bieži esmu teicis, Dievs pret cilvēku izturas tieši tā, kā cilvēks ir domājis, – kā domā un tici, tā Viņš tev dara. Kalps, par kuru šeit sacīts, nebija pakļauts bargam un skarbam kungam – mēs redzam, ka citiem šis kungs ir labs un draudzīgs. Bet, tā kā cilvēks pats viņu iedomājas šādi un saka pats sev spriedumu, viņam nākas iepazīt kungu tieši tādu. Tāpat ir ar mūsu ticību un neticību; kas savā sirdī attēlo un iedomājas Dievu žēlīgu vai dusmīgu, laipnu vai bargu, tas arī tādu Viņu iepazīst. Dievu nav iespējams piekrāpt. Ja tu domā, ka Viņš uz tevi dusmojas un tevi negrib, – tieši tā tev arī notiek. Bet, ja vari sacīt: “Es zinu, ka Viņš grib būt mans žēlīgais Tēvs, Viņš piedod man grēkus” utt., – tāds Viņš pret tevi ir. Taču šeit nedrīkstam paši sevi pievilt, nedz liekuļot, ar muti sakot, ka Dievs ir laipns un žēlīgs, bet sirdī domājot gluži citādi.

Farizeji sauc Kristu par Meistaru un patiesības mācītāju, lai gan paši tam netic, bet liekuļo; tādēļ Kristus visu pavērš tā, ka viņi tiek pievilti un notverti, atklādami, ka ir tā, kā viņi ar savām mutēm saka, kaut arī paši no Kristus neko labu negaida. Gluži kā, ja tu uzskati Dievu par nežēlīgu un dusmīgu, melodams un darīdams Viņam netaisnību, tomēr tev notiek tā, kā pats esi iedomājies un spriedis par Dievu. Jo notiek tā, kā Viņš pats ir teicis: “No tavas mutes es tevi tiesāšu, tu, nekrietnais kalps!” Un Mt. 12:37: “.. pēc saviem vārdiem tu tiksi taisnots, un pēc saviem vārdiem tu tiksi pazudināts.” Tev notiek pareizi un taisnīgi. Kādēļ tad tu neskaties tieši un skaidri un nespried pats, kāds Viņš ir, kādēļ netici tā, kā tev vajadzētu Viņam ticēt un kā Viņš sevi atklāj savā vārdā? Proti, Viņš atklāj, ka ir Mācītājs un Pestītājs visiem tiem, kurus nomāc grēks un kuri vēlas būt dievbijīgi. Ja šāds tēls tev nepatīk, ja tā vietā tu pats iedomājies ko citu, tad vari to saņemt.

Tādēļ farizejiem notiek taisnīgi: tā kā viņi ar savām mutēm sauc Kristu par Mācītāju, izlikdamies ļaužu priekšā, lai gan viņu sirdis ir viltības pilnas, tiem arī nākas iepazīt Kristu kā Mācītāju, kas atklāj viņu viltību, – kā šeit sacīts, “nomanīdams viņu ļaunprātību”. Tas ir īsts doktors. Jo labi un godājami ārsti skaidri zina, kāda slimība cilvēkam uzbrukusi, tādēļ arī var labāk palīdzēt slimniekam; citādi cilvēka veselība tiek pakļauta nejaušībai un iznākums var būt dažāds. Bet Kristus jau farizeju jautājumā dzird un pamana, ka šie cilvēki ir blēži; tie Viņu sauc par Meistaru un patiesības mācītāju, itin kā gribētu no Viņa dzirdēt patiesību, lai gan, tā domādami, viņi melo; tomēr viņi saņem to, ko ir meklējuši, un dzird to, ko nav vēlējušies dzirdēt. Kristus tiem atbild: “Ja esmu Mācītājs un mācu patiesību, tad arī teikšu jums patiesību par to, kas jūs esat un ko meklējat. Es mācu un saku, ka jūs esat liekuļi. Tas ir, jūs esat divkārši liekuļi un nelieši: vispirms tādēļ, ka neesat dievbijīgi; un, otrkārt, tādēļ, ka slēpjat savu blēdību aiz ārējas dievbijības, gribēdami ar šādu izlikšanos piekrāpt ļaudis. Tādi divkārši blēži jūs esat; jūs nemeklējat Dieva ceļu, nedz patiesību, tomēr gribat mani piekrāpt un panākt, lai Es jūs uzskatītu par dievbijīgiem. Bet, tā kā negribat dzirdēt patiesību, kas spētu jūs atpestīt, tad uzklausiet patiesību, kura atklāj jūsu blēdību un ieved jūs pazušanā. Jo Es tiešām esmu patiesības Mācītājs, taču daudziem mana mācība nes dzīvību, bet citiem – nāvi un pazušanu, tā ka kļūst redzama katra cilvēka ticība un sirds. Tādēļ Es skaidri un patiesi saku, kādi jūs esat savās sirdīs, proti, liekuļi un nelabojami blēži, kuriem nav iespējams palīdzēt, nedz dot kādu padomu un kuri pieder velnam. Bet tiem, kuri ir vai vēlētos būt dievbijīgi, Es sludinu un saku: “Nāciet šurp pie manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.” (Mt. 11:28)”

Redzi, tā šie ļaudis sastop īsto patiesības Mācītāju. Tie nesaņem no Viņa pestīšanu, ko tie arī nemeklē, bet gan pazušanu, – jo viņi ir patiesības ienaidnieki un nelabprāt ņem vērā šādu pasludinājumu; tomēr viņiem nākas dzirdēt patiesību, turklāt viņi ir spiesti paši ar savu muti liecināt pret sevi, – kā jau iepriekš sacīts.

Un visbeidzot, kad farizeju nelietība ir atklāta un tie paši ar savu atbildi ir apklusināti, Kristus runā pavisam skaidri: “Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” Te lietas tiek nosauktas īstajos vārdos; vienkārši runājot, Kristus farizejiem saka: “Jūs gribat atņemt ķeizaram to, kas pieder viņam, kā jau sen esat atņēmuši Dievam to, kas pieder tikai Viņam. Tādēļ vispirms jūs esat nemiera cēlāji, kuri vēršas pret ķeizaru, jo gribat ņemt un paturēt to, kas pienākas viņam, – jūs jautājat, vai jādod ķeizaram nodevu nauda, par kuru paši apliecināt, ka tā ir ķeizara nauda, tomēr nemaz nedomājat viņam to dot. Tā tiešām ir īsta nemiera celšana un dumpošanās, ja negribat dot ķeizaram to, kas pieder viņam, bet daudz labprātāk ņemat to sev.”

Šādu patiesību farizejiem nākas dzirdēt no patiesības Mācītāja; tā viņiem nav tīkama, jo pavisam atklāti nosauc tos par zagļiem un laupītājiem, kuri aplaupa ķeizaru, atņem viņam varu, sagrābj to, kas pieder viņam, un tīko paši būt kungi – pret savu sirdsapziņu; jo farizejiem nākas atzīt, ka uz nodevu naudas ir ķeizara attēls un uzraksts. Tā viņi nolād paši sevi, atzīdami, ka nedod un patur sev to, kas pieder ķeizaram, – it kā viņiem būtu tādas tiesības. Viņiem būtu jāsaņem pelnītais sods kā divkārša nemiera cēlājiem – tie būtu pelnījuši zaudēt savu mantu un dzīvību. Tā ir pirmā lieta.

Otrkārt, gluži kā šie ļaudis ir zagļi un laupītāji, kas aplaupa ķeizaru, tāpat tie apkaunojošā veidā apzog arī Dievu, turklāt, to darīdami, grib būt rīkojušies pareizi. Jo, kā pravietis Jeremija saka Jer. 23:11, Dievu apzog tie, kuri nesludina Dieva vārdu, kas tiem Dieva uzdevumā būtu jāsniedz ļaudīm, bet sniedz viņiem ko citu; tie apzog un aplaupa – nevis Dievu debesīs, bet cilvēkus, kuriem Dievs savu vārdu ir sūtījis un pavēlējis dot; tā viņi nolaupa Dievam dvēseles un panāk, ka Dievs nesaņem godu, nedz arī ko citu no tā, kas Viņam pienākas. Tādi ir šie lieliskie svētie, kuri grib nopelt un nolādēt Kristu. Tādēļ arī tiem nākas no Viņa dzirdēt šo pasludinājumu, ka viņi nav nekas vairāk kā nemiera cēlāji, kuri apzog pašu Dievu un pārpārēm pelna nāvi gan no ķeizara, gan no Dieva.

Salīdzini šos farizejus ar mūsdienu liekuļiem – viltus dievbijīgajiem, bīskapiem, priesteriem un visu pāvesta sekotāju varzu, kuri savā nekrietnajā patvaļā un nocietinātajā ļaunumā nolād un vajā Kristu, Viņa vārdu un vispāratzīto Evaņģēlija patiesību, kā arī īstus kristiešus. Vai gan šie ļaudis ir citādi nekā tie, kurus Kristus mums attēlo šeit, – vai arī viņi nav nemiera cēlāji, pretestības pilni zagļi, kas apzog gan ķeizaru, gan Dievu, negribēdami paklausīt nedz Dievam, nedz patiesajai kristīgajai baznīcai, nedz ķeizaram, nedz arī kādai citai valdībai? Tie paši grib būt kungi un dzīvot tā, kā paši savā pārgalvībā iedomājas; viņi grib panākt, lai neviens viņiem šādu dzīvi neliegtu. Tie ne tikai ir nepaklausīgi, bet turklāt vēl trako un plosās, vērsdamies pret nevainīgiem kristiešiem, mocīdami un nonāvēdami, ko vien iespējams, itin kā gribētu vienā mirklī iznīcināt visu Dieva valstību. Un tomēr šie nelieši grib tikt slavēti kā dievbijīgi, paklausīgi cilvēki, kuri rīkojušies pareizi, bet mums jāmirst kā ķeceriem, kas vēršas pret Dievu un kristietību, un kā nemiera cēlājiem, kuri pretojas valdībai. Viņi rīkojas tieši tāpat kā šie farizeji, kuri negrib dot ne Dievam, ne ķeizaram to, kas katram pienākas, tomēr grib izskatīties tik spoži un dievbijīgi, it kā vienīgi aiz savas pilnīgās paklausības un uzticības Dievam un ķeizaram mēģinātu nonāvēt Kristu, kurš ar savu mācību vērsies pret šo divējādo paklausību.

Bet kas notiks, kad viss reiz mainīsies un viņiem pašiem nāksies saņemt sodu par to, par ko tagad viņi vajā mūs, kristiešus? Viņi tiks atklāti atzīti un nolādēti kā laupītāji un zagļi, kuri apzog dievišķo Majestāti, un saņems to, ko tādi cilvēki ir pelnījuši. Lai gan Evaņģēlijs un Kristus viņiem neko nedara – jo Kristus nevienu nesoda ar savu dūri, bet tikai saka patiesību –, viņiem tomēr ir jābīstas, ka nāks citi (un es ļoti baidos, ka tas neizbēgami notiks), kuri ķersies pie soda izpildes un mācīs viņus ar īstu bardzību, lai tie pārstātu vajāt kristiešus. Tā tas notiks, kad viņu pašu likumi tiks izmantoti pret viņiem. Jo pāvests ar saviem apustuļiem un mācekļiem – juristiem un teologiem – māca tā: cilvēkam neesot pienākuma paciest pārestības, bet vim vi repellere licet, tas ir, atklātai netaisnībai un varmācībai jāstājas pretī. Jo tas, ko Kristus saka Mt. 5:39: “Jums nebūs pretim stāvēt ļaunajam; bet, kas tev sit labajā vaigā, tam pagriez arī otru,” – neesot pavēlēts, bet tikai ieteikts, un šie vārdi nevienam neuzliekot nekādu pienākumu. Tas ir mācīts visās augstajās skolās un klosteros, tas rakstīts visās viņu grāmatās, un arī tagad viņi uzdrīkstas lielīties un aizstāvēties, sacīdami: nav jāpanes netaisnība arī no ķeizara puses; ikviens drīkst ar godu pretoties ļaunumam, – vienalga, vai tā būtu pretošanās ķeizaram vai kādam citam.

Tādēļ – saskaņā ar šādu mācību – nebūtu netaisni, ja kāds ar varu stātos pretī viņu neciešamajai patvaļai. Un, ja tas nāktu kā Dieva sods ar kāda viltus pravieša vai sektanta starpniecību, kas sakūdītu tautu, lai tā nonāvē savus tirānus, es arī pārāk nežēlotos un nekliegtu, ka viņiem notikusi netaisnība. Jo viņi paši tiecas pēc sava soda – ar savu mācību un darbiem tie paši dod ieganstu nemieriem un kara sākšanai, turklāt vēl vaino un grib nonāvēt mūs, kas mācām slavēt un godāt valdību, ar vārdiem un darbiem aizkavēt nemiera celšanu utt. Tā viņi nedod ne Dievam, ne cilvēkiem to, kas katram pienākas, bet grib tikt godāti un būt droši, ka neviens tiem ne vārda nerunās pretī. Pāvests un viņa sekta ir ne vien mācījuši, bet arī ar darbiem pierādīju- ši, ka nebīstas pretoties ķeizariem un kungiem, bet uzdrīkstas nicināt un mīdīt kājām jebkādu varu un valdību. Turklāt tie grib būt rīkojušies pareizi un tā arī turpināt; jo viņi nekaunīgi apgalvo, ka ir kungi, kam dota vara pār visām valdībām.

Ja nu šāda mācība tiktu sludināta viņu pašu vidū – ko es arī pats gluži labi varētu darīt –, ja man gribētos viņiem atriebties (no kā lai Dievs žēlīgi pasargā) un ļaudis, sekodami pāvesta piekritēju grāmatās atrodamajai mācībai un īstenodami savas tiesības, nonāvētu viņus pašus, – kuru tad tie varētu vainot un kurš sacītu ko citu kā vien to, ka pāvesta sekotājiem ir noticis pēc taisnības? Jo kādēļ gan viņi ir tik nelabojami ļaundari, ka ar savu mācību lamā un zaimo kā nemiera cēlāju pašu Kristu, kas taču ir viņu Kungs? Savukārt viņi patiesi ir atkritēji, nemiera cēlāji un zagļi gan ķeizara, gan Dieva priekšā, jo māca un aizstāv tik bezdievīgu mācību, kas mudina pretoties valdībai, turklāt vēl vajā mūs, kuri – kā viņiem pašiem ir zināms – mācām skaidro Evaņģēlija mācību un uzticīgi sludinām pret jebkādu nemiera celšanu, cenzdamies ļaudis no tās atturēt, cik vien ir mūsu spēkos. Jo arī viņiem pašiem – ja vien viņu ļaunums un nocietinātība to atļautu – nāktos atzīt, ka, vienīgi pateicoties mūsu mācībai, viņi jau tik ilgi un vēl joprojām ir tikuši pasargāti un paglābti no nemieriem; citādi viņiem jau sen būtu nācies pieredzēt pašiem savas mācības sekas. Jo viņu mācība nespēj uzturēt mieru, bet pati mudina celt nemieru; un, ja es šo mācību uzskatītu par pareizu, tad arī necenstos aizkavēt, nedz uzskatīt par netaisnību to, ka viņu pašu ļaudis ar varas darbiem stātos viņiem pretī un aizstāvētu sevi.

Bet mēs nekādā ziņā negribam mācīt, nedz piekrist tam, ka Kristus vārdi būtu uzskatāmi tikai par padomu. Mēs mācām, ka kristiešiem ir jāpanes pārestības, atstājot atriebību Dieva ziņā; jo kristiešiem ir jābūt līdzīgiem kaujamām avīm (kā Raksti, Ps. 44:23, viņus nosauc), kas ik mirkli var gaidīt, ka tiks nonāvētas. Tas mūsu pāvesta sekotājiem ir labi zināms, tādēļ viņiem no mums nav jābīstas. Bet viņi mums par šādu aizsardzību pateicas, nemitēdamies mūs vajāt, mocīt un slepkavot, līdz būs iznīcinājuši pilnīgi visus kristiešus. Bet, pirms viņiem tas izdosies, nāks citi, kuri dos viņiem pelnīto algu; tad pāvesta sekotāji samaksās par visu, ko ir nodarījuši Evaņģēlijam un mums; jo galu galā viņi no soda neizbēgs. Mums jābūt pacietīgiem un jāgaida, lai Dievs tiem par mums atriebj, kad un kā Viņš pats grib, un savā laikā tiem nāksies saņemt pelnīto sodu. No mums viņi var nebaidīties, kaut arī tie izliekas, it kā baidītos tieši no mums, – gluži kā farizeji, kuri centās visu iztēlot tā, it kā Kristus ar savu sekotāju pulku viņus apdraudētu. Bet nāks citi, kuri tiešām darīs viņiem to, no kā viņi baidās, – gluži kā notika jūdiem, kuri baidījās no Kristus: Viņš tiem nekādu pārestību nedarīja, bet tad, kad viņi jutās drošībā, nāca romieši un darīja to, no kā jūdi bija baidījušies.

Tāpat klāsies arī pāvesta sekotājiem: no mums viņi nebīstas, jo redz, ka mēs neesam darījuši neko tādu, kas būtu vērsts pret viņiem, bet uzturam mieru, mācīdami un mudinādami gan savējos, gan visus citus sargāties no nemieriem. Jo mēs negribam savas rokas notraipīt viņu asinīs – viņi nav un nekad nebūs tā vērti; mēs gribam saglabāt savu nevainību un lepoties ar to gan Dieva, gan pasaules priekšā, lai mēs nebūtu vainojami viņu pazušanā. Bet nāks citi, kuri darīs ar viņiem tieši to, kas notika ar jūdiem; arī par viņiem vēlāk varēs rakstīt: “Viņi paši ir gribējuši saņemt šādu spriedumu,” – kā sacīts Salamana pamācībās 10:24: “No kā bezdievīgais baidās, tas tam notiks,” un Kristus Mt. 12:37 saka: “.. pēc saviem vārdiem tu tiksi pazudināts.” Tu esi brēcis pēc nemiera, un esi to panācis. Tad arī mēs teiksim “āmen” un Deo gratias[1].

To šī Evaņģēlija vieta saka tiem, kuri grib nopelt Kristu un izmantot Viņu, lai gūtu godu un slavu paši sev. Tiem jāredz un jāatzīst, ka Viņš ir patiesības Mācītājs, kas atklāj viņu melus un viltību, attiecinādams uz viņiem pašiem to apsūdzību, kuru tie vēlētos uzkraut Viņam; ir redzams, ka viņi ir un grib būt īstie meļi un slepkavas jeb nemiera cēlāji, tomēr izliekas, it kā šo vārdu būtu pelnījis Kristus līdz ar visiem saviem ļaudīm, kas stājas pretī viņu meliem un viltībām gan ar savu mācību, gan dzīvi.

Bet mums no šiem Evaņģēlija vārdiem jāmācās, kā izturēties pret abām – Dieva un ķeizara – valstībām, lai būtu devuši katrai pelnīto godu; jo abas šīs valstības ir Dieva darbs un Viņa iedibinātā kārtība.
Mums nav jāņem vērā tas, ka ne visi cilvēki ir dievbijīgi un pareizi pilda amatu, kas tiem uzticēts vienā vai otrā valstībā. Kaut arī daži vēršas pret kristiešiem, lamādami un vajādami mūs kā nepaklausīgos un nemiera cēlājus, tomēr mums tas ir jāpacieš, paturot sev tiesības viņus nosodīt ar vārdiem un teikt patiesību, lai viņu apsūdzība negultos pār mums. Ja mēs tā darām, tad esam paveikuši visu, kas nepieciešams un kas no mums tiek prasīts; visu pārējo atstājam Dieva ziņā, – lai Viņš tos soda un atriebj par mums, kā pats ir nodomājis.

Mēs jau citkārt bieēi esam pārrunājuši to, kas vēl būtu sakāms par šiem Kristus vārdiem, jo tā ir mūsu mācība, ko arvien turpinām mācīt, proti, ka ir nepieciešams skaidri izšķirt divas valstības jeb varas: Dieva valstību un ķeizara valstību jeb garīgo un laicīgo valstību un varu. Šeit Kristus īsi un skaidri norāda uz tām, atklādams ne vien atšķirību, kāda pastāv starp šīm valstībām, bet arī parādīdams, kāda ir katra no tām un kas tajā notiek. Vispirms Viņš saka: “Dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder.” Tas attiecas uz pavalstniekiem; un otrs izteikums – “Dodiet Dievam, kas Dievam pieder” – ir īpaši veltīts valdībai.

Jo tā Dievs ir iedibinājis, ka padotajiem ir pienākums dot saviem kungiem; ja Kristus liek dot ķeizaram, tas nozīmē, ka ķeizars drīkst saņemt, un, tā kā Viņš pavēl dot to, kas ķeizaram pienākas jeb pieder, šādu došanu varētu saukt arī par atdošanu. Tas tiek sludināts padotajiem.

Savukārt valdībai un kungiem tiek norādīts mērs un mērķis, lai tie valdītu tā, ka padotajiem netiktu atņemts tas, kas pieder un ir nepieciešams viņiem, lai valdnieki domātu, kā arī no savas puses darīt un dot to, ko prasa viņu pienākums, – kā valdīt pār zemi un ļaudīm tā, lai tie varētu augt un zelt. Jo tādēļ jau Dievs ir devis valdniekiem varu un godību, lai tie godam valdītu, nevis lai tronī sēdētu laupītāji, kuri dara to, kas vien viņiem ienāk prātā.

Bet, ja mēs to gribētu aplūkot plašāk, tad atklātos, ka pasaule ir lielu zagļu un blēžu pilna, – kungi ir tādi paši kā pūlis un kā lielo, tā mazo vidū ir pavisam maz tādu cilvēku, kuri pareizi valda vai arī – ir paklausīgi. Jo padotie, ja vien kāds var piekrāpt savu kungu un sagrābt to, kas kungam pieder, to noteikti arī dara, nemaz jau nerunājot par to, ka vajadzētu labprāt dot; to neviens negrib darīt. Tā valdnieki un kungi grib sevi saukt par kristīgiem kungiem un valdniekiem, par paklausīgiem ķeizara padotajiem, tomēr dara, ko paši grib, un, ja vien varētu, labprāt paši kļūtu par kungiem un ķeizariem visās lietās.

Tāpat arī dižciltīgie, kuri aizstāv valdniekus, – ja vien viņi varētu visu sagrābt sev un valdniekus pavisam izsūkt, paši ieņemt viņu vietu un mīdīt savus valdniekus ar kājām, viņi to labprāt darītu. Tie sagrābj sev ciemus un pilis, sauc sevi par labiem un uzticamiem ļaudīm, bet valda un dod padomus tā, lai paši kļūtu resni un vareni, – tie moka gan savus kungus, gan padotos, kā vien iedomājas. Cik tad tagad ir tādu valdnieku un augstāko kārtu kungu, kuri var lepoties, ka devuši ķeizaram to, kas ķeizaram pienākas? Tie visi prot piepildīt paši savas lādes, makus un kabatas, un nav neviena, kas gribētu dot ķeizaram, – visās malās tiek tikai ņemts un zagts.

Tāpat notiek arī visās citās, zemākās kārtās un amatos – kalpi krāpj savus kungus, kalpones – savas saimnieces, algādži un amatnieki – ikvienu, kas ļauj sevi piekrāpt. Gan tirgos, gan arī cituviet ļaudis cits citu apzog un aplaupa pat gluži brīvi un atklāti. Tā notiek gan lieliem, gan maziem, un nav gandrīz neviena valdnieka galma, pilsētas un nama, kurš nebūtu zagļu un blēžu pilns. Ja arī pasauli nebūtu pārņēmis neviens cits grēks kā vien šis, jau ar to vien būtu par daudz – ir brīnums, ka šī pasaule jau sen nav aizgājusi bojā. Tomēr neviens negrib tikt apsūdzēts zādzībā, nedz nosodīts, bet cer vēl iemantot godu – it īpaši dižciltīgie ļaudis, kuri dižojas ar savām spožajām ķēdēm. Bet, ja gribētu rīkoties pareizi, tad daudzi nedrīkstētu uz ielas tās valkāt; daudziem dižciltīgajiem pienāktos saņemt vismaz tādu pašu sodu kā saņem tie, kuri nozaguši piecus vai sešus guldeņus. Taču notiek tā, kā gudrie mēdz sacīt: mazie zagļi tiek pakārti dzelzs ķēdēs, bet lielie staigā apkārt, zelta ķēdēm rotāti.

Tā tam nevajadzētu būt – ikvienam vajadzētu dzīvot tā, kā prasa viņa kārta un amats, darīt un dot to, ko prasa viņa pienākums. “Jā,” tu saki, “vai tad nepietiek ar to, ka es nevienam neko neatņemu?” Pareizi, bet pastāv dažādu veidu ņemšana – ne tikai slepus, no tā, kas nav domāts tev, ne tikai no otra maka vai lādes, bet arī – ja tu radi zaudējumus savam kungam – nevis nejauši vai pārskatīšanās dēļ, bet savas nolaidības, neuzticības vai patvaļas dēļ; tāpat arī, ja pilsētnieks vai kaimiņš apkrāpj otru vai sagrābj un izšķērdē to, kas pieder dižciltīgajiem, – to visu septītais bauslis sauc par zagšanu un ņemšanu. Visi, kas tādas lietas dara, ir zagļi – tikai viņi zagšanas dēļ nejūt sirdsapziņas mokas. Kristus vārdi “Dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder” reti tiek pildīti. Bet pretēja rīcība – ka ķeizaram tiek atņemts tas, kas viņam pieder – ir plaši sastopama visā pasaulē, visās kārtās, no augstākajām līdz pat zemākajām, no vienkārša kalpa līdz lieliem kungiem un valdniekiem. Uz zemes nav nevienas kārtas, kuru zagļi un blēži mocītu tā kā ķeizaru un laicīgo valdību.

Savukārt valdībai ir jāzina, kā izturēties pret padotajiem; jo arī tā ņem un laupa, kas tai nepieder, un tas viss notiek ķeizara un valdības vārdā. Tā ķeizars vai firsts mēdz mocīt zemi un ļaudis ar nevajadzīgiem izdomājumiem un apgrūtinājumiem. Arī valdniekam jāuzklausa vārdi, kurus Kristus saka viņam, – jo viņš taču grib, lai padotie ņemtu vērā savus pienākumus, neko viņam neatņemtu un nezagtu! Tādēļ arī valdnieks nedrīkst ņemt to, kas viņam nepieder. Jo Kristus šajā vietā nav sacījis: dodiet ķeizaram visu, ko vien viņš grib ņemt; nē, Kristus nosaka mēru, cik tālu šai došanai jāsniedzas, proti, “kas ķeizaram pieder” vai – uz ko viņam ir tiesības; jo, kas pieder viņam, to viņš saņem, īstenodams savas tiesības.

Tādēļ zemēs, pilsētās un namos neklājas valdīt tā, kā katrs iedomājas, – it kā kungs ar saviem kalpiem un saimi drīkstētu izrīkoties, kā vien tam iepatīkas, pārsniegdams kunga tiesības. Kristus man liek tev, manam kungam, dot to, kas ir tavs, nevis to, ko tu gribi saņemt. Jo kāds varētu gribēt tik daudz, ka man nāktos viņam atdot savu galvu vai roku; vai varbūt kungs vēlētos paturēt sev manu algu un nedot ne ēst, ne dzert, un mocīt un izsūkt mani tā, ka mani spēki būtu galā un man nebūtu pat skrandu, ar ko apsegt savu miesu. Tā kalpam vai kalponei tiktu atņemtas viņu tiesības un tas, kas viņiem pieder.

Tāpat arī, ja pilsētas galva vai pārvaldnieks grib mocīt un apspiest ļaudis, rīkodamies netaisni, tā nav valdīšana, bet tāda pati ņemšana un zagšana kā tad, ja kāds cits apzagtu viņu. Bet tagad neviens amats nav par sīku, lai katrs amata vīrs gribētu iegūt sev tiesības un varu darīt un pavēlēt visu, kas tam ienāk prātā; šādi valdītāji nevar vien izdomāt, kā vēl lai apspiež un izkalpina ļaudis. Tie domā: ja viņi ir kungi, tad drīkst ikvienu izmantot, trenkāt un mocīt, kā paši vēlas, – to viņi tagad vislabāk var īstenot ar nabaga priesteriem un sludinātājiem, tā ka šāda patvaļa ir bīstama lieta, kas tagad valda visur, jo īpaši augstos amatos. Jo tajos sēž paši lielākie zagļi. Savā namā zagdams, kalps gan var iegrūst nabadzībā savu kungu, bet dižciltīgs vīrs var nozagt daudz vairāk, apzagdams visu zemi un ļaudis.

Tādēļ ir nepieciešams teikt un atgādināt, ko Kristus šajā vietā saka kungiem, – viņiem šeit tiek norādīts mērs, lai tie nedarītu, ko paši grib, citādi tie aizietu par tālu un notiktu tā, kā tagad noticis ar pāvesta tiesībām, un kungi varētu nonāvēt savus padotos; to mēs nemācām un neatbalstām. Kristus šeit runā nevis de facto, bet de jure, tas ir, Viņš māca, kas katram jādara: padotajiem ir pienākums dot, savukārt kungiem jāievēro, ka viņi nedrīkst ņemt vairāk kā vien tik, cik viņiem pienākas. Bet par to, kurš soda šī noteikuma pārkāpējus, šeit netiek runāts.

Kristus nerīkojas kā pāvests, kurš māca atbildēt uz sitienu ar sitienu; viņš negrib, lai kāds pats atriebtos, – vienalga, vai tas būtu kungs vai padotais; Dievs patur sev gan tiesu, gan sodu, jo Viņš ir Dievs un visu kungu Kungs, kā Viņš 5. Moz. 32:35 saka: “Man pieder atriebšana un atmaksa..” Ja nedari to, ko Kristus šeit māca, tad savu sodu saņemsi. Ja tevi nesoda tavi likumīgie kungi, tad Dievs to var darīt ar mēra, kara, nemieru un citu nelaimju palīdzību, jo viņš spēj sodīt kā padotos, tā arī kungus. Tādēļ Kristus māca visiem – no augstākajiem līdz zemākajiem – to, kas viņi ir un kas viņiem jādara. Pie tā arī paliksim. Jo mums neklājas un mēs arī negribam nevienu piespiest ar dūrēm un sodiem, bet tikai mācām, kā ir pareizi; mēs netaisnībai stājamies pretī tikai ar vārdiem. Kas negrib brīdinājumu uzklausīt, to mēs – saskaņā ar Kristus mācību – izraidām un sakām viņam, ka viņš pieder velnam un mums ar viņu nav pa ceļam. Citus ļaujam sodīt pāvestam un pārējiem, kuri nepaliek tikai pie vārdiem vien, bet laiž darbā arī dūres.

Tas īsos vārdos būtu par to, kam jānotiek pirmajā valstībā, – kas jādara augstākajām un zemākajām kārtām; mums arī jāredz, cik tālu esam no šīs mācības piepildījuma un kā visu pasauli piepildījusi zagšana. Bet velnu un nāvi īsti ieraugām tad, kad skaidrojam to Kristus mācības daļu, kurā teikts: “Dodiet Dievam, kas Dievam pieder,” – un runājam par Dieva zagļiem, kas ir kristietības garīgajā valdībā kā es un man līdzīgi ļaudis. Jo, cik augstu debesis paceļas pār zemi, tik bīstams un smags ir šis amats salīdzinājumā ar laicīgo jeb ķeizara valdīšanu. Lai gan pietiekami lielas briesmas draud arī tad, ja valdība valda, nepiesaukdama Dievu un nelūgdama Viņa palīdzību, lai varētu pareizi pildīt savas kārtas pienākumus, nekaitējot padotajiem. Bet, ja neuzticams mācītājs vai sludinātājs nonāk garīgajā valdībā, tad tas vairs nav tikai maizes, gaļas vai drēbju zaglis, kurš atņem citiem lietas, kas vajadzīgas miesas uzturēšanai, – ar tādiem zagļiem tiek galā juristi, kuri māca vienīgi to, kā piepildīt cilvēka vēderu un ierobežot šādu zagšanu. Bet zagļi, kuri nonāk amatā, kas prasa dot dvēselēm mūžīgo maizi un dzīvību, tās vietā dod mūžīgu badu, slāpes un kailumu, atņemot dvēselēm Dieva vārdu, kurš nepieciešams, lai cilvēku paēdinātu un uzturētu, un vestu no nāves mūžīgajā dzīvībā. Tie nav vienkārši vēdera zagļi, bet Dieva un Debesu valstības zagļi.

Tagad tāds ir pāvests ar saviem bīskapiem un visiem, kuri viņam seko; tie ļaudīm nesludina gluži neko, jā, pat traucē uzņemt Dieva vārdu līdz ar visu, ko tas dod un nes sev līdzi. Viņi tagad rīkojas tik rupji, ka pilnīgi patvaļīgi, savas negantības un negausības vadīti, aizliedz ļaudīm saņemt abus Sakramenta veidus, ko taču (kā viņi paši zina) ir iedibinājis Kristus. Tādēļ viņi visas pasaules priekšā nav atzīstami ne par ko citu kā par sacrilegi – zagļiem un laupītājiem, kuri atklāti nolaupa mums Dieva vārdu un Sakramentu.

Tāpat arī mūsējo vidū ir daudz tādu cilvēku, kuri moka un apspiež nabaga mācītājus, pakļaujot tos badam un rūpēm, tā ka viņi nespēj palikt savā amatā. Tie arī dod vaļu savam ļaunumam, sagrābdami gan laicīgo mantu, gan arī debesu dārgumus, – kā to dara pāvests un priesteri, kuri paši ganās garīgajos labumos, bet citiem neko nesludina un arī neļauj sludināt. Tie nododas abu veidu zagšanai, nopelnīdami vēl jo smagāku un nepanesamāku sodu, jo salīdzinājumā ar viņu zādzībām visas pārējās ir tikai bērnu spēle. Tomēr pasaule ir visu šo apkaunojošo zādzību pārpilna – tajā nav neviena cita kā tikai zagļi – no pašiem mazākajiem līdz lielākajiem.

Bet kas notiks tad, kad galu galā būs pienācis tiesas laiks? Vai gan Dievs veltīgi būtu saucis un sludinājis: “Dodiet Dievam un ķeizaram to, kas katram pienākas!”? Vai lai Viņš ļautu, lai par Viņu zobojas, uzskata Viņu par ģeķi, jā, lai mīda kājām Viņa vārdu? Galu galā ir jānāk īstiem grēku plūdiem – pērkonam, zibenim un elles ugunij ir jānolīst pār pasauli. Citādi nevar un nedrīkst būt, jo zagļi tik negausīgi un bez kādām sirdsapziņas mokām turpina nodoties zagšanai, pretodamies gan Dieva, gan ķeizara likumiem, turklāt vēl aizstāvēdami šādus noziegumus un neļaudami tos nosodīt. To Dievs nevar paciest, un Viņam tas arī nav jāpacieš. Kaut Viņš savā žēlastībā ņemtu mūs projām no šīs pasaules, lai mums nebūtu jāpieredz gaidāmais posts un sods! Jo šāda zagšana ir pārlieku smags grēks, kura dēļ visa pasaule ir grēku pārpilna; grēku ir vairāk nekā lapu un zāles stiebru uz zemes; tie ir lieli un dažādi. Lai Dievs mūs no tā visa atpestī un pasargā; lai Viņš dod, ka ar vislielāko nopietnību turamies pie Viņa vārda, ka nepaliekam šajos apkaunojošajos netikumos, āmen.


[1] – Paldies Dievam.

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.