85. Kā pienākas jauniešiem un arī tiem, kuri nesastāv laulībā, pildīt sesto bausli?


Vispārēja baznīca, vietējā draudze, baznīcas pārvalde

Viens no sarežģītajiem teoloģijas jautājumiem, kas laiku pa laikam kļūst aktuāls baznīcas dzīvē, ir jautājums par vispārējo baznīcu un vietējo draudzi, jeb kādas ir attiecības starp visa draudžu kopumu un katru atsevišķo draudzi. Šis jautājums cieši saistās arī jautājumu par baznīcas pārvaldi. Pirmajā brīdī šķiet, ka jautājums ir ļoti vienkāršs – proti, katra atsevišķā draudze ir mazāks veidojums, bet baznīca kopumā – lielāks. Katrs mazākais kopums un tā vadība pakļauta lielākajam, līdzīgi kā tas ir valsts politiskajā pārvaldē. Tomēr iedziļinoties Svēto Rakstu mācībā par baznīcu, mēs redzam, ka šis jautājums nebūt nav tik vienkāršs, kā pirmajā brīdī šķiet.

Vārds baznīca

Latviešu vārds baznīca cēlies no grieķu valodas vārda κυριακόν – Tā Kunga nams, baznīcas ēka, un mēs to esam aizguvuši no krievu valodas. Jaunajā Derībā lietotais grieķu vārds, kas apzīmē baznīcu ir ἐκκλησία. Sekulārajā grieķu valodā šis vārds apzīmēja publisku sapulci, un Jaunā Derība šo sekulāro nozīmi pilnībā nav atmetusi (Ap.d.19:32,39-41), lai gan pašam vārdam ἐκκλησία parasti tiek piešķirts cits saturs. Atbilstošais Vecas Derības ebreju vārds, kas lietots baznīcas nozīmē, ir קהל Dieva tautas sapulce (5.Moz.10:4). Vecās Derības grieķu tulkojumā Septuagintā קהל tulkots gan kā ἐκκλησία, gan kā συναγωγή. Šā vārda nozīme kā Israēla draudzes sapulce dažreiz ir paturēta pat Jaunajā Derībā (Ap.d.7:38; Ebr.2:12). Tomēr pārējos gadījumos ārpus šiem izņēmumiem vārdu ἐκκλησία Jaunā Derība lieto īpašā kristīgās baznīcas nozīmē, proti, ἐκκλησία ir gan vispārējā baznīca (Mt.16:18), gan vietējā draudze (Mt.18:17). Kā liecina minētās Jaunas Derības rakstu vietas, pats Jēzus bija tas, kurš pirmo reizi par baznīcu runāja tieši šādi, proti, kā par vispārējo baznīcu un vietējo draudzi. Tomēr Jaunajā Derībā nav redzama tāda atšķirība starp vispārējo un vietējo draudzi, kam būtu kāda reāla lingvistiska vai teoloģiska nozīme. Tāda parādās tikai pēc Antiohijas lgnācija 2. gs. Līdz tam baznīca vienkārši bija draudze un draudze bija baznīca. Izšķiršana Starp “draudzi” un “baznīcu’” ir tīri verbāla bez valodnieciska vai teoloģiska pamatojuma Svētajos Rakstos.

Problēmas rodas tiklīdz uz baznīcu sāk raudzīties socioloģiski, kā uz kādu cilvēku veidotu organizāciju. Tad vietējā draudze kļūst par vispārējās baznīcas dalu, kas protams, nav tas pats, kas visa baznīca, jo daļa nevar būt vienāda ar visu kopumu. Lai atrisinātu šo loģisko pretrunu ir izstrādātas divas teorijas – viena ir “katoliskā” un otra “kongregacionālā”. Katoliskā teorija par galveno uzskata vispārējo baznīcu, kuras daļa vai atzars ir vietējā draudze. Kongregacionālā teorija par sākotnējo uzskata vietējo draudzi. Vietējo draudžu summa, pēc viņu domām, ir vispārējā baznīca. Abas augstākminētās teorijas ir ietekmējušas atsevišķu luterisko baznīcu izpratni par vispārējo baznīcu un vietējo draudzi. Tomēr neviena no šīm teorijām neatspoguļo Jaunās Derības un līdz ar to arī luteriskās baznīcas palieso izpratni par baznīcas būtību. Katoliskā teorija ir aizmirsusi, ka Jēzus pats skaita ziņā pavisam niecīgai draudzei piešķīra tos pašus apsolījumus un varu, kā visai baznīcai kopā (Mt.18.19 utt.). Savukārt kongregacionālistu teorija nav spējusi aptvert vienkāršo patiesību, ka Kristus baznīca ir kaut kas vairāk par vietējo draudzi un pastāv arī ārpus tās. Lai kādas ārējās pārvaldes struktūras baznīca izvēlētos, jebkurā gadījumā vietējās draudzes nav kādas augstāka līmeņa organizācijas – baznīcas apakšnodaļas un vispārējā baznīca nav autonomu vietējo draudžu veidota konfederācija.

Jaunajā Derībā ir atrodami neskaitāmi baznīcas simboli, metaforas un tēli, kuru skaits tuvojas simtam. Tā Jaunā Derība runā par baznīcu kā zemes sāli. Kristus vēstuli, vīnakoka zariem, izredzēto kundzi, Kristus līgavu, trimdiniekiem, vēstnešiem, izredzēto cilti, svēto templi, priesterību, jauno radību, cīnītajiem pret sātanu, svētītiem kalpiem, draugiem, Dieva dēliem, Dieva saimi, Kristus locekļiem un garīgu miesu. Īpaši nozīmīgi izpratnei par vispārējās baznīcas un vietējās draudzes vienību ir tādi salīdzinājumi kā Kristus miesa un Dieva tauta, Te tūdaļ gan jānorāda, ka par baznīcu kā Kristus miesu Jaunā Derība nerunā simboliskā nozīmē, bet baznīca patiesi ir Kristus miesa šā vārda tiešajā nozīmē. Tas pats sakāms arī par Dieva tautu. Baznīca nevis līdzinās Dieva tautai, bet tā ir Dieva tauta. Īpaši skaidri baznīca kā Kristus miesa attēlota Pāvila Vēstulē efeziešiem: “viena miesa, viens Gars” (Ef.4:4). Par miesu Pāvils šeit runā tikpat reālistiski kā par Garu. Tādējādi jautājums par to, kā atsevišķā draudze var būt identiska ar vispārējo baznīcu, kļūst bezjēdzīgs – gan vispārējā baznīca, gan vietējā draudze ir Kristus miesa tāpat, kā katrs atsevišķais maizes gabaliņš un visa maize kopumā Svētajā Vakarēdienā ir Kristus miesa. Savukārt, runājot par Jaunās Derības baznīcu kā Dieva tautu, jauno Israēlu pēc Gara, ir skaidrs ka Dieva tauta ir klātesoša arī tur, kur tikai daži tās pārstāvji ir klātesoši. Patiesībā visu Dieva tautu savākt kopā šeit uz zemes būtu neiespējami. Israēls nekad nav bijis atkarīgs no noteikta ļaužu skaita. Piemēram, Vecās Derības pravieši runā par “svēto atlikumu” [Jes. 10:19]. Tādējādi Galīgais Israēls ir klātesošs divpadsmit apustuļos, kas savukārt pārstāv divpadsmit Israēla ciltis (Lk.22:30). Un tā mēs kārtējo reizi pārliecināmies, ka Dievam ir cita aritmētika, nekā cilvēkiem. Divi vai trīs cilvēki var būt Viņa baznīca, bet simts tūkstoši var arī nebūt. Skaitļiem šeit nav nozīmes.

Baznīca Jaunajā Derībā

Vārds ἐκκλησία Jaunajā Derībā apzīmē visu vienu, svētu, katolisku baznīcu, kas aptver visus ticīgos. Šī baznīca ir apslēpta pasaules acīm, bet redzama ticības acīm tur, kur tiek lietoti žēlastības līdzekļi (Mt.16. un Rakstu vietas no Vēstules efez.).

Ἐκκλησία apzīmē īpašu vietējo draudzi Jeruzālemes draudzi (Ap.d.2:47; 5:11) un citur). Šī draudze sevi uzskatīja par pārējo draudžu māti vai galvu. Tieši šajā draudzē Kristus baznīca, jaunā Dieva tauta parādījās pirmo reizi. Tas notika Svētajā pilsētā, kuras Templī, līdz tā izpostīšanai 70. g. pēc Kristus, kā ticēja jūdu kristieši, mājoja Dieva godība.

Ἐκκλησία var attiekties uz visiem kristiešiem kādā konkrētā apgabalā Jūdejā, Galilejā, Samarijā un tādējādi šis vārds Jaunajā Derībā var apzīmēt to, ko mēs sauktu par reģionālo baznīcu (Ap.d.9:31). Ja oriģinālā vārds ἐκκλησία ir vienskaitlī un tam tā vajadzētu būt, jo, piemēram, ebreju vārdam קהל nav daudzskaitļa formas, tad šīs reģionālās baznīcas acīmredzot tika uzskatītas par Jeruzalemes draudzes, Dieva tautas, baznīcas paplašinājumu. Jeruzālemes kristieši tās nesauca par baznīcām, bet par baznīcu vienskaitlī.

Ἐκκλησία saprotams kā baznīca konkrētajā vielā. Tas ir parastais veids, kādā vardu baznīca lieto grieķu draudzes agrīnajā periodā, īpaši Pāvila laikā. Visi kādas pilsētas kristieši kopā tiek saukli par šīs konkrētās vietas ἐκκλησία, piemēram, baznīca Korintā. Filipos utt. Galalijas apgabala kristieši savukārt tiek saukti par Galatijas baznīcām (Gal.1:2; 1.Kor.16:1), Āzijas baznīcām. Visa kristietība kopumā tiek saukta – “visas baznīcas” (1.Kor.14:33, Rom.16:4). Ja aramiešu valodā bija ierasts vārdu baznīca lielot vienskaitlī, tad Pāvils grieķu kristiešu vidū lietoja daudzskaitli, neizslēdzot arī vārda ἐκκλησία laicīgo nozīmi – tautas, pilsoņu sapulce. Plaši izkaisītas pa visu pasauli šīs daudzās Pāvila baznīcas tomēr ir viena baznīca. Ne tikai brāļu mīlestības un savstarpēju aizlūgšanu vienotas, bet vienotas vispirms tādēļ, ka viņu visu vidu klātesošs ir paaugstinātais Kungs un Svētais Gars.

Ἐκκλησία nozīmē draudzi kādā namā, mājas draudzi (Rom.16:6: 1.Kor.16:19). Kristiešu sapulces, lai svinētu Svēto Vakarēdienu, bieži notika privātās mājās. Iesākumā daudzos gadījumos vietējā draudze un mājas draudze – baznīca kādā pilsētā un baznīca kādā namā ir viena un tā pati. Tomēr jau pavisam drīz situācija mainījās. Jeruzalemē laikam nekad pēc pirmajiem Vasarsvētkiem draudze vairs nesanāca kopā vienā vietā pilnā sastāvā. Tas pats, kas Jeruzalemē notika jau no paša sākuma, Antonijā un Romā notika nedaudz vēlāk, proti, draudzes dievkalpojumi vienlaicīgi noritēja vairākās atsevišķās mājas draudzēs. Tomēr tas netraucēja vietējās draudzes vienotībai. Lai cik šādu mājas draudžu atrastos pilsētā, tās joprojām veidoja vienu draudzi. Arī mācītāji joprojām skaitījās visas draudzes mācītāji, lai gan dievkalpojumus vadīja atsevišķos namos. Visas oficiālās darbības – vēlēšanas, īpašuma pārvalde, pārrunas ar citām draudzēm utt. joprojām bija nevis katras atsevišķās mājas draudzes, bet visas pilsētas draudzes pasākumi. Tādas draudzes kā Roma un Antiohija, kur kristiešu skaits jau pavisam drīz bija mērojams tūkstošos, joprojām bija viena draudze, kuras priekšgalā bija viens bīskaps. Teorētiski Romas draudze tāda ir arī joprojām. Mēs pat varētu sacīt, ka visa Romas baznīca ir savā ziņā viena draudze. Tieši Romas piemērs skaidri parāda, no kurienes radās doma, ka stingrā nozīmē vienā pilsētā var būt tikai viena baznīca, ka Kristus baznīcu pārstāv drīzāk pilsētas, nekā mājas draudze. Kairas pilsētas mājas draudzes sastāda vienu draudzi, jo mātes baznīca Jeruzalemē bija viena baznīca ar daudzām mazām mājas draudzēm. Tā bija Dieva tauta, kas parādījās vienā pilsētā. Izpratne par Jeruzalemi kā visas baznīcas māti un galvu; katru pilsētas draudzi kā Pirmās Baznīcas kopiju: katru atsevišķo draudzi kā debesu Jeruzalemei piederīgajiem svešiniekiem un piedzīvotājiem šeit uz zemes tāda bija bibliskā aina, kas veidoja agrīno kristiešu izpratni par baznīcu un draudzi.

Teoloģiskās implikācijas

Jēzus Kristus baznīca, viena, svēta, katoliska baznīca, kuru mēs apliecinām ticības apliecībā, ir ticības artikuls, apslēpts mūsu fiziskajām acīm. To nav iespējams redzēt no ārienes. Tai ir jātic, un tai ticēt var tikai un vienīgi tie, kas atrodas baznīcā un tic tai. Tādējādi baznīca ir vienlaicīgi gan tie, kas tic, gan tas, kam tiek ticēts – ticības objekts un subjekts. Tādējādi šeit uz zemes baznīcai nav neviena līdzīga iestādījuma un baznīcu nav iespējams saprast meklējot analoģijas sociālās orgānizācijās vai laicīgajā politiskajā pārvaldē. Baznīca, kas nav tikai intelektuāla abstrakcija, bet visīstākā realitāte, šajā pasaulē parādās atsevišķu draudžu veidā, kas ir saistītas ar vietu un laiku. Šajās pa visu pasauli izkaisītajās baznīcās jeb draudzes tiek ticēts vienai baznīcai. Ja žēlastības līdzekļi liek lietoti pareizi, tad šī viena baznīca ir klātesoša katrā draudzē un tā tādējādi nav viss kāda baznīcas daļa, bet baznīca šajā konkrētajā vietā ar visām baznīcai piemītošajām īpašībām un autoritāti.

Jaunās Derības izpratnē “draudze”, kurā atklājas viena, svēta, katoliska baznīca, nav tas pats, kas ar to tiek saprasts mūsdienu reliģiskajā socioloģijā un reformātu, kongregacionālistu, baptistu un piētistu vidū, proti, ticošu kristiešu kopība, kas apvienojusies, lai praktizētu savu reliģiju. Kristīgā draudze atšķirībā no cilvēku veidotām organizācijām, nekad nav cilvēka gribas lēmuma rezultāts. ἐκκλησία – cilvēku sapulci par kristiešu draudzi padara Kristus griba, kas iedibina, aicina un sapulcina to, ko sauc par ἐκκλησία, baznīcu vai draudzi. Laicīgām, sociālām biedrībām cilvēki pievienojas, svētajai biedrībai tie tiek pievienoti.

Jaunās Derības lietojumā atsevišķā draudze nav vienkārši nedz mājas draudze, nedz pilsētas draudze, nedz reģionālā baznīca. Tā var būt tās visas. Tas, ko mēs šodien saprotam ar vārdu draudze senajā baznīcā vistuvāk atbilst mājas draudzei. Tāpat kā mēs šodien ejam uz kādu konkrētu baznīcu, tā toreiz cilvēki devās uz kādu konkrētu namu, lai kopīgi noturētu dievkalpojumu, un kādi no šiem ļaudīm šajā namā arī dzīvoja Tie nebija privātas celsmes brīži, kas tika noturēti šajos namos, bet draudzes dievkalpojumi. Bīskapi, diakoni, prezbiteri – garīgā amata nesēji, kas katrā atsevišķajā vietā noturēja dievkalpojumus, bija pilsētas baznīcas oficiālie amata nesēji. Te ir redzams, ka pilsētas baznīca stiepjas tālāk par katru atsevišķo mājas draudzi, tomēr arī pilsētas draudzi mēs nevaram vienkārši identificēt ar vietējo draudzi. Jo pilsētas draudzei piederēja arī tuvākās apkārtnes ļaudis. Tā, piemēram, Korintas draudzei piederēja visi Ahajas ļaudis (2.Kor.1:1).

Tādējādi Jaunā Derība atzīst un rada dievišķās tādas ἐκκλησία tiesības, kura ir saistīta ar noteiktu vietu, kas tiek aprakstīta kā tās teritorija, bet Jaunā Derība nenosaka cik liela ir vai cik lielam vajadzētu būt tam apgabalam, kurā pastāv vietējā draudze. Jaunās Derības izpratnē vietējā draudze var būt mājas draudze, pilsētas draudze ar vairākām baznīcām vai arī reģionālā draudze. Tas viss ir spēkā, protams, tikai tad, ja katra šāda vietējā draudze patur to, kas katrai ἐκκλησία nepieciešams, lai tā būtu Kristus baznīca, proti, skaidru evaņģēlija sludināšanu un pareizu sakramentu pārvaldi.

Mājas draudze, kurā nama saimnieks nekaunīgi pieprasītu sev tādas tiesības, kas runātu pretī visas draudzes autoritātei, tikpat noteikti zaudētu kristīgas ἐκκλησία raksturu kā pilsētas draudze, kas apspiestu mājas draudzi, vai reģionālā draudze, kas aizskartu pilsētas draudzes tiesības. Baznīcas autoritāte ir iedibināta un noteikta pēc Tā Kunga gribas, kurš ir devis savus žēlastības līdzekļus:

  • Evaņģēlija sludināšanu,
  • Svēto Kristību,
  • Altāra sakramentu,
  • Atslēgu amatu

un pavēlējis tos pārvaldīt. Visur tur, kur Dieva vārds skaidri un šķīsti tiek sludināts, un sakramenti pārvaldīti saskaņā ar Kristus iedibināto kārtību, tur ir baznīca, vai nu tā būtu draudze mājās, pilsētā vai visā reģionā. Protams, draudzei ir jāpulcējas, lai klausītos Dieva vārdu un svinētu Sakramentu. Tādēļ šāda draudze arvien būs stipri piesaistīta pie kādas konkrētas apkārtnes. Tomēr nekas Jaunajā Derība neliecina pret to, ka kāda sinode, piemēram. Apustuļu koncils (Ap.d.15:4,6.22). runātu un rīkotos klāt neesošo vārdā. Ja šādas sapulces lēmumi seko rūpīgām pārrunām, nosakot baznīcas konsensu patiesā dievišķā Vārda izpratnē, tad arī sinode jeb koncils, jeb baznīcas kopsapulce, tāpat kā ikviena maza grupa – divi vai trīs Tā Kunga vārdā – ir baznīca. Šā iemesla dēļ sinodes sesijas saskaņā ar senu tradīciju tiek noturētas dievkalpojuma ietvaros, un lēmumi tiek pieņemti piesaucot Svēto Garu un pasludināti dievkalpojumā.

Baznīcas pārvalde

Atšķirībā no citām konfesijām, Luterāņu baznīca ir pārliecināta, ka Jaunajā Derībā nav noteikta baznīcas pārvaldes priekšraksta. Ja ir klātesoša svēto biedrība un baznīcas amata nesēji, tad tas ir cilvēku jurisdikcijas jautājums, kā jātliek organizētai baznīcas kārtībai. Luterāņu baznīca zina, ka senajai baznīcai nebija pienākums visos apstākļos veidot draudzes dzīvi tāpat, ka to darīja Jeruzalemes draudze. Atšķirībā no Romas katoļiem un reformātu novirzieniem. Luteriskā baznīca nekad nav nedz meklējusi, nedz atradusi Svētajos Rakstos kādu īpašu baznīcas pārvaldes likumu. Ja arī Luteriskajai baznīcai ir bijis kāds likums, kas nosaka tās pastāvēšanu, tad tā ir bijusi izšķiršana starp bauslību un evanģēliju Tikai tas ir ieraudzījis baznīcas būtību, kas ir redzējis baznīcu, līdz ar Kristu apslēptu Dievā, tomēr vienlaicīgi arī visdižāko realitāti šīs pasaules vēsturē – lielu skaitu grēcinieku šīs pasaules un arī pašu acīs un tomēr vienlaicīgi pēc Dieva taisnojošā sprieduma arī Svēto biedrību.

Nevienai luteriskās baznīcas pārvaldes formai, satversmei vai likumiem nepiemīt pašiem sava autonoma autoritāte. Baznīcas pārvalde arvien ir domāta, lai sargātu, palīdzētu un organizētu Evaņģēlija sludināšanu un draudžu dzīvi. Šīs pārvaldes formas var tikt mainītas atkarībā no apstākļiem. Neviena pārvaldes forma luteriskajā baznīcā autoritātes ziņā nevar atrasties pāri vai blakus draudzei, kas ir Dieva iedibināta institūcija. Te man jāatgādina iepriekš sacītais, ka Jaunās Derības izpratnē vietējā draudze var būt mājas draudze, pilsētas draudze ar vairākām baznīcām vai arī reģionālā draudze, arī baznīcas kopsapulce ir draudze. Te vēl jānorāda uz kādu būtisku atšķirību, proti, visi baznīcas pārvaldes veidi balstās likumos, tātad bauslībā, turpretī draudze evaņģēlijā. Ar to mēs negribam mazināt baznīcas pārvaldes nozīmi, vien norādīt uz tās raksturu un pielietojumu. Turklāt baznīcas pārvaldes likums ir atšķirīgs no laicīgā likuma tā izpratnē un pielietojumā, proti, baznīcas likums ir pakļauts dievišķās mīlestības likumam, tas ir baznīcas likums liek pielietots brālīgā mīlestībā, ar cerību atgriezt nomaldījušos brāli.

Pirms mēs runājam tālāk par baznīcas pārvaldi, ir nepieciešams norādīt uz pāris sāpīgām problēmām, kuru izpratnei vajadzētu mūs vest pie dziļākas un patiesākas baznīcas pārvaldes izpratnes. Viena problēma ir saistīta ar Luterāņu baznīcu Misūri Sinode. Lai gan Misūri Sinode varbūt vairāk nekā citas luteriskās baznīcas ir uzsvērusi vietējo draudžu autoritāti, tomēr baznīcas pārvalde un ar to saistītā birokrātija šeit ir pieaugusi līdz draudošiem apmēriem. Lai noskaidrotu kādu jautājumu vai pieņemtu lēmumu, ir nepieciešams iziet vairākas birokrātiskas instances, kurās parasti arī visas lietas apstājas un nogrimst. Ja kādam kāds jautājums ir nepatīkams, tad to viegli apturēt vai vispār nogremdēt, uzsākot nebeidzamus strīdus dažādās instancēs par baznīcas likumu saturu, jēgu un nozīmi. Stāvoklis šajā ziņā ir tik kritisks, ka esmu dzirdējis Misūri Sinodes mācītājus jokojamies, ka vienīgā iespēja glābt sinodi ir uzspridzināt tas administratīvo ēku St. Louis. Katrā jokā, kā zināms, ir patiesības grauds. Viens no ieteikumiem, kā risināt sasāpējušos problēmu bez sprāgstvielu palīdzības, ir bijis, tā sauktā, ministerium izveide, kur paši baznīcas mācītāji savstarpēji risinātu visus ar savu un baznīcas dzīvi saistītos jautājumus.

Otra problēma ir vairāk raksturīga Eiropas baznīcām. Te laika gaitā baznīcas satversmes, reaģējot uz dažādām problēmām, ir tikušas papildinātas un kļuvušas par biezām likumu grāmatām, kuras ir tikpat grūti pārskatāmas, cik lietojamas. Laikā gaitā, cenšoties iegūt valsts atbalstu un palīdzību, tās ir tikušas sasaistītas ar laicīgās valsts likumu, kas baznīcas ir padarījušas lielā mērā atkarīgas no laicīgās valsts pārvaldes. Tādēļ Eiropas baznīcās sekularizācijas process ir atstājis baisu iespaidu arī uz baznīcas likumiem. Tā kā tiek uzskatīts, ka laicīgais likums ir maināms saskaņā ar tautas interesēm, tad tiek automātiski pieņemts, ka arī baznīcas likums ir maināms saskaņā ar dažādu grupu interesēm. Tādējādi baznīcas ir spiestas mainīt savas satversmes tā, ka tās tiešā veidā ietekmē un izkropļo Dieva iedibināto draudzes, laulības un ģimenes kārtību, pakļaujot to atsevišķām interešu grupām. Atrodoties zem smagu spiediena, baznīcu vadītāji garīgus jautājumus sāk risināt tāpat, kā laicīgā tiesā advokāti darbojas ar laicīgo likumu, proti, ar veikliem juridiskiem trikiem cenšoties panākt vēlamo rezultātu.

Abas iepriekšminētās problēmas liecina, ka blakus satversmēm sekmīgai baznīcas pārvaldei ir nepieciešams vēl kas cits.

Kibernētika

Vārds kibernētika mums gan parasti saistās ar zinātnes nozari, kas pētī mašīnu un dzīvu organismu spējas uztvert, saglabāt un pārraidīt noteiktu informāciju. Tomēr grieķu vārds κυβέρνησις ir atrodams Jaunajā Derībā Pāvila I Vēstulē korintiešiem 12:28. un tas ir tulkojams kā Svētā Gara dāvana vadīt. Teodosijs Harnaks par kibernētiku sauc visu, kas saistās ar baznīcas likumu, baznīcas pārvaldi un satversmēm. Kas tad ir kibernētika? Tā ir Svētā Gara dāvana, kura tiek dota caur Evaņģēliju, lai šīs dāvanas nesējs varētu sekmīgi vadīt baznīcas darbu, cīnīties pret maldu mācībām un veikt pastorālo aprūpi. Kibernētikas dāvana veido garīgu personību, kura dzīvo un darbojas ar atbildību Kristus priekšā, savā darbā kā darbarīkus izmantojot baznīcas likumus. Tomēr viņš pats ir kas vairāk, nekā tikai baznīcas likumu izpildītājs. Tas nozīmē, ka savā darbā viņš vieglprātīgi neignorē baznīcas likumus, bet tos arī nepielieto bezierunu verdziskā pakļautībā likuma burtam. Šādas personas lēmumi var būt arī tādi, kurus tiešā veidā nenosaka baznīcas likumi, tas ir, garīgu apsvērumu dēļ, bīblisku pastorālu rūpju dēļ, viņš var rīkoties arī pretēji mehānistiskai baznīcas likuma izpratnei. Pazemīgi veicot savu pienākumu saskaņā ar Dieva Vārdu, ar kibernētikas dāvanu apveltīts baznīcas vadītājs var nokļūt situācijā, kurā viņš nerīkojas pilnīgā saskaņā baznīcas likuma burtu un tādēļ var arī pat zaudēt savu amatu. Tā ir atbildības nasta Dieva priekšā, Kristus Evaņģēlija priekšā, kas ir augstāka par jebkuru cilvēka rakstītu likumu, arī baznīcas satversmi. Šīs dāvanas pielietošana arvien ir saistīta ar aicinājumu, tādēļ tā nekad nevar likt pielietota no opozīcijas pārstāvja puses, kā pamatojums tam, ka viņam ir jānomaina kāds cits baznīcas vadītājs. Kibernētikas dāvana arvien ir dota baznīcas celsmei, nevis postīšanai. Vienīgi Dievs zina kad un kā aicināt baznīcas amatos tos, kas ir ar šādu dāvanu apveltīti. Ja baznīcai trūkst ar vadīšanas dāvanu apveltītu cilvēku, tas var liecināt par Dieva sodu, kas piemeklējis Šo baznīcu. Turpretī ja baznīcai ir, ar Šādu dāvanu apveltīti cilvēki, kas to lieto bībiliskā veidā, tad tā ir Dieva žēlastības un svētības zīme.

Secinājumi

Kristīga baznīca nav institūcija, kas izskaidrojama ar socioloģiskiem likumiem, bet dzīvs organisms Kristus miesa, kas visā pilnībā parādās gan katrā atsevišķajā draudzē, gan visā baznīcā kopumā. Baznīcas pārvaldē satversme ir svarīgs un nepieciešams palīglīdzeklis, bet tas nav uztverams laicīgā likuma nozīmē. Tikai tur baznīca spēj pastāvēt un darboties īsti sekmīgi, kur baznīcas vadība ir apveltīta ar īpašu Svētā Gara dāvanu vadīt.



Abonē šīs atsauces.


Līdzīgās e-publikācijas

2 atsauces par “Vispārēja baznīca, vietējā draudze, baznīcas pārvalde”

  1. Juris:


    Jā, Ilār, draudzes locekļi, kas nezaudē valodu kad tiem pajautā, ko tieši priekš cilvēkiem paveicis Jēzus, tādi ir gan liela svētība! Vai esi pārbaudījis, cik tādu ir Tavā draudzē?

  2. jean:


    A par kuras baznīcas “kibernētiķiem” I.Plūme runā savā pirmspēdējā sadaļā. Jo rakstā tiek pausta doma, ka primāri draudze ir baznīca, bet arī sinode ir baznīca. Par kuriem kibernētiķiem tad runā, piemēram, I. Plūmes teksts: Kas tad ir kibernētika? Tā ir Svētā Gara dāvana, kura tiek dota caur Evaņģēliju, lai šīs dāvanas nesējs varētu sekmīgi vadīt baznīcas darbu, cīnīties pret maldu mācībām un veikt pastorālo aprūpi.
    Mācītāji kā noprotu nav kibernētiķi, jo nākamais teikums aiz tikko citētā skan: Kibernētikas dāvana veido garīgu personību, kura dzīvo un darbojas ar atbildību Kristus priekšā, savā darbā kā darbarīkus izmantojot baznīcas likumus.
    Mācītājam savā darbā ir jāizmanto Svētie Raksti vai kā luterāņiem tīk sacīt – bauslība un Evaņģēlijs.
    Varbūt I. Plūme runā par Romas katoļu baznīcu? Tur daudz ņemas ap baznīcas likumiem… :)



Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.