Svētību konteksts

Reiz radio Kalna sprediķi lasīja profesionāli aktieri. Būtu grūti atrast varenāku un mierinošāku pasludinājumu nekā tas, ko zem Galilejas debesīm izteica jaunais Galdnieks no Nacaretes. “Savu muti atdarījis, Viņš tos mācīja, sacīdams:

“Svētīgi garā nabagi, jo tiem pieder Debesu valstība. Svētīgi tie, kam bēdas, jo tie tiks iepriecināti. Svētīgi lēnprātīgie, jo tie iemantos zemi. Svētīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo tie tiks paēdināti. Svētīgi žēlsirdīgie, jo tie dabūs žēlastību. Svētīgi sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs. Svētīgi miera nesēji, jo tie tiks saukti par Dieva bērniem. Svētīgi taisnības dēļ vajātie, jo tiem pieder Debesu valstība. Svētīgi jūs esat, ja jūs lamā un vajā un ar meliem par jums runā visu ļaunu Manis dēļ. Esiet priecīgi un līksmi, jo jūsu alga ir liela debesīs… Bet vai jums bagātiem, jo jums jau ir sava alga! Vai jums, kas tagad esat paēduši, jo jūs izsalksit! Vai jums, kas tagad smejaties, jo jūs skumsit un raudāsit! Vai jums, kad visi ļaudis jums teic glaimus! To pašu viņu tēvi darījuši viltus praviešiem.”

Kalna sprediķī ir daļēji apslēpta norāde uz Sinaja kalna notikumiem. Kaut arī to darīt nav reāla attaisnojuma, rabīni saka, ka Sinajs ir ekvivalents ar “naids”. Dieva svētums nonāca lejā pie cilvēka Sinaja kalnā, bet nu cilvēki ir sapulcināti jaukā Galilejas ainavā, un viņus uzrunā “otrais Mozus” – Mesija. Viņš ir “Mierinātājs”; Viņš ir “Žēlsirdība”. Ļaužu pūļi pie Sinaja kalna saņēma spilgtu ieskatu tautas kopējā liktenī: “Un jūs būsit Man par priesteru un ķēniņu valsti un par svētu tautu” (2.Moz. 19:6). Savukārt Jēzus aicināja cilvēkus būt par Viņa mācekļiem.

Bet ko “svētlaime” nozīmē dvēselei, kura ir Kristū? Tā nenozīmē cilvēcisku laimi. “Svētīgs” Bībelē nozīmē svētību un Dieva atzinību. Vārds “svētīgs” parādās vienā pamatformā gan vienskaitlī, gan daudzskaitlī. Vecās Derības psalmu grāmata bieži atkārto izsaucienu: “Svētīgs, kam pārkāpumi piedoti, kam grēki nolīdzināti, …kura sirdī viltības nevaid.” “Svētīgi ir tie cilvēki, kas Tevī atrod sev spēku”. “Svētīgs tas cilvēks, kas bīstas To Kungu”. (Ps.32:1, 84:6, 112:1 utt.) Būt svētīgam nozīmē pieņemt Dievu. Tas nozīmē gandrīz vai to pašu, ko “taisnots”. Atbilstošais grieķu vārds μακάριος nozīmē “laimīgs” un “apsveikšanas vērts”. Bībelē pretstats “svētīgam” nav “nelaimīgs”, bet gan drīzāk “Dieva atmests”.

Tā gaismā mēs varam labāk izprast Lūkas pierakstītos “vai”. Tikai tas, kurš darbojas pravieša spēkā, varētu pret cilvēkiem vērst tādus nosodījuma vārdus. Jesajas piektā un Mateja 23. nodaļa ietver tādu paziņojumu ar visu tā asumu. [Jer.22:13, 23:1, Ec.34:2, Hoz.7:13, Am.6:1, Mih.2:1 un Hab.2:15]

Tie, ko Jēzus pasludināja par “svētīgiem”, bija gluži kā cilvēce šķērsgriezumā: garā nabagi, tie, kam bēdas, lēnprātīgie, izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, žēlsirdīgie, sirdsšķīstie, miera nesēji un taisnības dēļ vajātie. Ja skatās pēc to tiesībām, tad viņi nav “apsveikuma vērti”. Viņu laime ir tā, ka Dieva valstības svētības tika iecerētas tādiem kā viņi. Viņi tiks iepriecināti, viņi iemantos zemi, viņi tiks paēdināti, viņi dabūs žēlastību, viņi Dievu redzēs, viņus sauks par Dieva bērniem, un viņiem pieder debesu valstība.

Nozīmīgi ir tas, ka Matejs vairāk nekā trīsdesmit reizes izmanto frāzi “Debesu valstība” un tikai vienreiz runā par “Dieva valstību”. Turpretim Marks un Lūka izmanto frāzi “Dieva valstība”. Arī te mēs varam redzēt Matejam tipisko jūdu ieradumu pēc iespējas izvairīties no Dieva vārda pieminēšanas. Pieminot Dievu, rabīni labprātāk runāja par “debesu vārdu”, “debesu bailēm”, “debesu lietām” un “debesu darbu”. Viņi strādāja “debesu godībai” un ielika dzīvi “debesu rokās”. Tāpēc neko daudz nepalīdz pārlieku liela prātošana par iespējamām atšķirībām starp Debesu valstību un Dieva valstību.

Kalna sprediķis ir iecerēts kā mierinājums dvēselei, kas pati pazemojas. Jēzus nesāk sīkāk izskaidrot, kāpēc “garā nabagi” ir pieņemami Dievam. Ebreju valodā vārdi “nabags”, “pazemīgs” un “nomocīts” nāk no vienas saknes. 4.Mozus 12:3, kur lasām, ka Mozus bija “lēnprātīgāks” nekā jebkurš cits uz zemes, vācu tulkojumā Mozus tiek attēlots kā “vairāk nomocīts”. Dievs augstu vērtē “nabagu un kam sagrauzts gars un kas Manu vārdu bīstas” (Jes. 66:2). “Sagrauzts gars” burtiski nozīmē “ievainots” garā – mūsdienu ebreju valodā tas nozīmē “nederīgs”. Jes.57:15 turklāt apsola, ka Dievs “dzīvo” ar tiem, kam ir “sagrauzts un pazemīgs gars”. Tāpat lasām: “Ielūzušu niedri viņš nenolauzīs, un kvēlojošu degli viņš neizdzēsīs” (Jes.42:3; Mt.12:20). Tā pati tēma parādās psalmos: “Upuri, kas patīk Dievam, ir satriekts gars; salauztu un sagrauztu sirdi Tu, Dievs, nenoraidīsi” (51:19). “Tas Kungs ir tuvu tiem, kam salauztas sirdis, un palīdz tiem, kam satriekts un noskumis prāts” (34:19). Frāze “sists garā” tiek izmantota kā “satriekts prātā”.

Daži jūdi žēlojas, ka mūsdienās rabīni reliģiju uztver kā uzdevumu, kur labo slavu iegūst, ievērojot bauslību, …un viņiem trūkst padomdevēja labvēlīgās attieksmes. Jēzus patiesībā bija “Mierinātājs” ar līdzjūtības vārdiem noskumušajiem, sakropļotajiem un garā satriektajiem. Dievs bieži mums atņem kādu mīļoto vai aizved no ierastās apkārtnes. Tādas dievišķas “atskurbšanas” laikā nekad nevar justies labi. Kā reizēm nedēļu pirms sacensībām sportisti sevi līdz pēdējai iespējai uzvelk ar “izturības treniņiem”, lai spētu vēl labāk izturēt īsto pārbaudījumu, tā dažkārt mēs tiekam ar varu izģērbti un iztukšoti no visa, uz ko paļaujamies. Neatkarība nav savienojama ar dzīvi Dievā. Rabīni reizēm runā par “trauka saplēšanas likumu”. Dievs dod pilnu svētību lauskām, kas paliek no salauztas dzīves. Ticībai nevajadzētu būt “neatkarīgai”. Tā viscaur ir Dieva dāvana. Šie principi ir redzami Kalna sprediķī.