Visu grēku sakne

Grēksūdzē notiek izlaušanās pie krusta.

Visu grēku sakne ir augstprātība, superbia. Es gribu būt pats par sevi, man ir tiesības pašam uz sevi, uz manu naidu un kaislību, uz dzīvi un nāvi. Cilvēka gars un miesa ir augstprātības aizdedzināti, jo cilvēks tieši ļaunajā grib būt kā Dievs.

Grēksūdze brāļa priekšā ir dziļa pazemošanās, tā sāp, tā ierobežo, tā izsit no augstprātības. Brāļa priekšā atrasties kā grēciniekam ir gandrīz vai nepanesams apkaunojums. Atzīstot konkrētos grēkus, vecais cilvēks mirst ar sāpēm un apkaunojošā nāvē brāļa acu priekšā.

Šis pazemojums ir tik smags, tāpēc mēs vienmēr domājam, kā izvairīties no grēksūdzes brāļa priekšā. Mūsu acis ir tā aptumšotas, ka tās vairs neredz šādas pazemošanas apsolījumu un ķēnišķību.

Tomēr tas nav neviens cits kā Kristus pats, kas mūsu vietā ir izcietis sodu visas sabiedrības priekšā. Viņš nekaunējās kā lielākais grēcinieks tikt sists krustā mūsu vietā, un tas nav nekas cits kā vienīgi mūsu kopība ar Jēzu Kristu, kas mūs grēksūdzē ved apkaunojošā nāvē, lai mums patiesi būtu daļa pie Viņa krusta.