Vārds kļuva par miesu

Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Tas bija iesākumā pie Dieva. Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir. Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma. Gaisma spīd tumsībā, bet tumsība to neuzņēma. Nāca cilvēks, Dieva sūtīts, vārdā Jānis. Viņš nāca liecības dēļ, lai liecinātu par gaismu, lai visi nāktu pie ticības caur viņu. Viņš pats nebija gaisma, bet nāca, lai liecinātu par gaismu. Tas bija patiesais gaišums, kas nāca pasaulē, kas apgaismo ikvienu cilvēku. Viņš bija pasaulē, un pasaule caur Viņu radusies, bet pasaule Viņu nepazina. Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma. Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam, kas nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva. Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības. [Jņ.1:1-14]

Ko tas nozīmē, ka Vārds kļuva par miesu?

Apustulis Pāvils apliecina: “Es zinu, kam esmu uzticējies, un esmu pārliecināts, ka Viņš ir gana varens, lai nosargātu man uzticēto mantojumu līdz viņai dienai.” (2.Tim.1:12) Jā, Pāvils zina, kam viņš ir uzticējies! Kāda brīnišķa ticība! Arī mums ir vajadzīga šāda ticība. Ticība, kas dod mums atziņu un zināšanas par Dievu, ticība, kas dod mums pārliecību. Pārliecību, ka Dieva dusmas ir rimušas. Pārliecību par grēku piedošanu. Pārliecību par glābšanu. Pārliecību, ka kādu dienu mēs sasniegsim Debesu prieku. Svarīga šādas ticības sastāvdaļa ir Kristus dzimšanas svētku vēsts par to, kā Vārds tapa miesa, kā Dievs Dēls nāca miesā.

Mūsu laikos valda liela neskaidrība, pat pilnīga tumsa attiecībā uz zināšanām par Dievu. Mēs, visticamāk, nedz esam pilnībā sapratuši, nedz pat spējam līdz galam nojaust, kādai smadzeņu skalošanai mēs visi esam pakļauti no to puses, kas darbojas ar vārdu, tas ir, no to puses, kas audzina, māca, izglīto, civilizē, izklaidē, raksta un informē. Īstais, dzīvais Dievs šajā vārdu un attēlu pārpilnībā tiek noslēpts vai pilnībā izslēgts, un tajā pašā laikā tiek stingri uzsvērts, ka Viņam – Dievam un reliģijai – nav nekāda sakara ar izglītību, kultūru, zinātni un medijiem, kur nu vēl ar privātpersonas vai tautas ikdienu.

Dieva izstumšana ārpus dzīves dažādām norisēm nebeidzas ar to, nē, pasaule vēlas, lai Viņš netraucētu un neapsūdzētu ļaužu sirdsapziņas. Viņi saka: jūs nevarat nevienu vainot. Kad nav grēka atziņas, tad vajadzība pēc Dieva žēlastības attiecīgi samazinās. Tā mēs redzam, ka pasaule svin Ziemassvētkus, taču tajos aizvien vairāk pazūd jēga un saprašana par galveno vēstījumu: “Jums šodien Pestītājs dzimis.” Ticība tā tiek izkropļota, un tad cilvēki meklē glābšanu tikai šajā dzīvē, un mīlestība tad kļūst par klaju egoismu.

Tamdēļ mūsu teksts runā par pilnīgi citu realitāti – tas saka: “Vārds tapa miesa.” Vai jūs to pareizi saprotat? Apustulis Jānis runā par Vārdu, kas bija pie Tēva iesākumā – vēl pirms pasaules radīšanas – par Vārdu, kurš bija Dievs. Viņš runā par mūžīgo, dzīvības Vārdu, Dieva Dēlu. Kad sakām, ka “Vārds tapa miesa”, tas nenozīmē, ka Vārds kļuva miesa, tā it kā Viņš vairs nebūtu Vārds. Ne tā, — Viņš bija un joprojām ir Vārds, Dieva Dēls, par kuru Jānis liecina: “Mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības.” Tātad Viņš joprojām bija Dieva Dēls, kad Viņš nāca miesā – gulēja silītē kā mazs bērniņš – , Viņam joprojām bija dievišķā godība, gods un varenība. Kad Viņš nāca miesā, Viņš bija un joprojām ir gan patiess Dievs, gan patiess cilvēks vienlaikus. Tā evaņģēlija vārdi, ka šis Bērns ir “Dievs ir ar mums”, iegūst jaunu jēgu. Ziemassvētku notikums Bētlemē cilvēkam kļūst nozīmīgs, ja viņš ir sācis apzināties, ka dzīvais, patiesais Dievs ir parādījies miesā, Viņš ir skatīts miesā (1.Tim.3:16), Dievs tapa par cilvēku. Vai patiesi saprotat to?! Cilvēks to nevar saprast ar savu saprātu – to var saprast tikai ticībā. Tad šai sapratnei ir jāpievieno arī Bībeles mācība, ka šis pats Dēls atgriezīsies Savā godībā un tiesās pasauli. Tā ir patiesība, un tā ir realitāte, ar kuru katram no mums kādreiz, iespējams, ļoti drīz būs jāsaskaras. Tad vairs nebūs tā, kā daudzi saka šodien, ka nav svarīgi, kādas ir mūsu attiecības ar šo Bērnu, vai mēs ticam viņam vai noraidām. Tad vairs nebūs tā, ka kāds teiks, ka nav nozīmes tam, vai grēku nožēlas darbība ir atlikta uz nenoteiktu nākotni, vai arī cilvēks jau ir nācis pie Jēzus grēknožēlā un teicis savas ticības lūgšanu: Dievs, piedod visus manus grēkus Sava Vārda dēļ.

Kas ir tie, kas mums liecina par šo?

Mūsu teksts min Jāni Kristītāju, kas liecināja par Jēzu. Tur teikts: “Nāca cilvēks, Dieva sūtīts, vārdā Jānis. Viņš nāca liecības dēļ, lai liecinātu par gaismu, lai visi nāktu pie ticības caur viņu. Viņš pats nebija gaisma, bet nāca, lai liecinātu par gaismu.” Un tā arī apustulis Jānis kopā ar citiem apustuļiem liecina: “Mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības.”

Jāņa Kristītāja liecību apstiprina gan viņa mocekļa nāve, gan apustuļu liecības. Lai gan apustulis Jānis nomira tā sauktajā dabiskajā nāvē, arī viņš palika uzticīgs gūstā un vajāšanās līdz nāvei. Tagad mums ir viņu liecība apustuliskajā vārdā, par kuru pats Pestītājs saka: ”Kas jūs dzird, tas dzird Mani, un, kas jūs noraida, tas noraida Mani.” (Lk.10:16)

Apustuļu liecība nav miris burts, bet gan Svētā Gara vārds un liecība, par kuru Jēzus teica, ka Viņš (Svētais Gars) caur šo vārdu vada visā patiesībā. Kad Svētais Gars liecina, Viņš runā uz sirdi, uz sirdsapziņu un dod iekšēju pārliecību, ka tā tiešām ir dievišķā patiesība. Vecās Derības pravietiskais vārds saskan ar apustuļu liecību. Vecajā Derībā pravieši bieži saka: “Tas ir Tā Kunga vārds.” Jaunā Derība par to saka: “Visam bija jānotiek, kas rakstīts Mozus bauslībā un praviešos.” Un Dieva Baznīca, dzirdot šo Svēto Rakstu liecību, slavē savu Kungu, sakot: “Āmen.”

Bet kamdēļ tad Vārds kļuva par miesu?

Kāda tam visam jēga? Kāpēc Vārds kļuva par miesu? Atanasija ticības apliecībā par to ir teikts lakoniski:

mūsu grēku dēļ, [mūsu glābšanas dēļ].

Tas ir tas, ko mums paziņo arī mūsu teksts, sakot, ka Vārds ir dzīvība un gaisma, un piebilst: “[Viņš, šis Vārds, Dieva Dēls Jēzus Kristus, bija] pilns žēlastības un patiesības.” Jāņa Kristītāja liecības mērķis bija, lai ikviens ticētu. Lai ikviens ticētu Tam, kura sandaļu siksnas neviens nav cienīgs atraisīt. Lai visi ticētu, visi – arī jūs, lai ticētu!

Un tagad pārdomājiet šī Vārda spēku! Viss tika radīts caur Viņu! Veries sev visapkārt dabā, šajā radītajā pasaulē! Kāds milzīgs spēks to visu ir radījis! Šis majestātiskais Vārds joprojām nes un uztur visu Visumu ar Sava vārda spēku. Šodien mēs pieminam to brīdi, kad Viņš nāca šai pasaulē, kļūdams par cilvēku! Un arī šodien Viņš joprojām aicina mūs ticēt un paļauties uz Viņu tai spēkā, ko dod Svētais Gars.

Par Dievu ir teikts: “Lūk debesis un debesu debesis nav spējīgas Dievu pilnā mērā uzņemt [un ietilpināt].” (1.Ķēn.8:27) Tomēr – kāds brīnums bija noticis! – jau Elizabete nosauc bērnu, kuru gaida Jaunava Marija, kā To Kungu, un gudrie vēlāk nes jaundzimušajam Bērnam dāvanas: zeltu, mirres un vīraku, tādējādi atzīstot Viņu par Dievu. Tā Bezgalīgais Dievs pieņēma cilvēka dabu.nViņš aicina mūs ticēt tam. Viņa uzaicinājumu ir vērts pieņemt.

Dieva Dēla nākšanu miesā pavadīja tas, ka mūsu svētlaimes, mūsu pestīšanas dēļ viņš darīja visu, kas bija nepieciešams, lai iegūtu šo mūsu svētlaimi.

Galu galā tas prasīja ļoti daudz, jo mūsu grēks bija sacelšanās pret Dievu un Viņa labestību, jo cilvēku samaitātība bija ārkārtīgi dziļi iesakņojusies, jo cilvēku grēku bija bezgala daudz. Bija vajadzīgs nevainīgs Starpnieks, bija vajadzīgs, lai Viņš noņemtu vainu no cilvēkiem, bija vajadzīga Viņa asins izliešana, Viņa nāve, Dieva taisnīgo dusmu remdēšana un visas Dieva svētās Bauslības prasību izpilde.

Neviens, izņemot šo Diev-cilvēku, to nevarēja izdarīt, un Viņš to izdarīja lieliski. Tagad svētlaime ir tikai Viņa dāvana, to varam saņemt, pateicoties Dieva lielajai žēlastībai un Viņa lielajai mīlestībai pret mums. Grēki ir izpirkti, Dieva piedošana mums jau ir iegūta.

Mūs, kas bijām bez gaismas, kas bijām tumsībā pazuduši, nu ir apspīdējusi gaisma un tā joprojām mums spīd no Kristus silītes un tā mums pasludina: jums ir dzimis Pestītājs, jūsu grēki ir piedoti! Šī Gaisma mīļi aicina mūs: paļaujieties uz To Kungu. Viņš nāca šurp kā tavs brālis, lai tu iegūtu grēku piedošanu un tiktu izglābts.

Aicinājums ticēt ir diezgan vispārīgs, tas ir domāts ikvienam. Taču tajā pašā laikā tas ir ļoti personisks, jo, kad Dievs tev saka, tad tas ir domāts tieši tev! Jo Kristus ir gan visas pasaules Glābējs, gan personiski arī tavs Glābējs!

Cilvēki noraida aicinājumu uz ticību dažnedažādi attaisnojoties daudzos veidos. Tomēr tie visi ir saistīti ar to, ka viņi noraida Dievu, kurš mūs ir aicinājis ticēt, ka ir piedzimis Bērns, kas ir Pats debesu un zemes Kungs, kurš mūs ir mīlējis no Betlēmes silītes līdz Golgātas krustam.

Bet kādi iespējams ir pārāk kautrīgi un nepārliecināti, lai noticētu. Kāds var jautāt: vai es, tik liels grēcinieks, drīkstu ticēt, ka Jēzus ir arī manu grēku izpircējs? Dārgais draugs, uzklausi un tici Bībeles vārdiem: “Nebīsties, jo Es esmu ar tevi! Neatkāpies, jo Es esmu tavs Dievs! Es tevi stiprinu, Es tev arī palīdzu, Es tevi uzturu ar Savas taisnības labo roku!” (Jes.41:10) Jo, kurš gan nav liels grēcinieks?! Ja lielajiem grēciniekam nevarētu piedot, tad nevienam nevarētu tikt piedots. Taču tā kā grēku izpircējs ir mūžīgais Vārds, vienpiedzimušais Dēls, tad šī izpirkšana ir derīga un Dievs to akceptē. To Dievs mums parādīja un apstiprināja, uzmodinot Jēzu Kristu no mirušajiem. Tāpēc droši ticiet. Dieva baznīca var droši dziedāt:

Tūkstoškārt, ja lielāks būtu,
Manu grēku svars,
Pasarg’, Dievs, ja es pat tad
atraidītu Tevi.
Tik pret mums, Kungs,
Tava žēlastības liesma deg;
tā deg tik spoži pat šai vētrā baisā.

Kāds cits var justies auksts. Arī šādā gadījumā ir jāsaprot to, ka ticības lietas nevēlas būt pārāk dzīvas un emocionālas, kā cilvēki itin bieži vēlētos. Ja cilvēks šo jūtu un emociju trūkuma dēļ izjūt nemieru, pat bailes un tamdēļ uzdod savus jautājumus. Ko darīt?

Atbilde ir vienkārša: Turieties pie Dieva Vārda, tverieties pie Kristus dzimšanas svētku vēstījuma – Jums šodien Pestītājs dzimis!

Āmen.