Svētā Absolūcija: Evaņģēliska grēksūdze un Absolūcija

Kristus ir devis savai draudzei varu un uzdevumu piedot grēkus, bet veidu, kā to darīt, ir atstājis pašas draudzes ziņā. Mazā katehisma 5. nodaļā mēs lasām, kā šo varu un uzdevumu realizē luteriskā baznīca.

Katehismā aprakstītā grēku uzklausīšana un atlaišana ir mācītāja pienākums. Šā iemesla dēļ mācītājam ir jānorāda noteikta vieta un laiks, lai draudzes locekļi zinātu ­ kur un kad tie var izsūdzēt savus grēkus un saņemt Absolūciju. Tā kā Absolūcija pieder pie dievkalpošanas, tad mācītājam vajadzētu būt amata tērpā un grēksūdzes vietai vislabāk vajadzētu atrasties baznīcas telpās. Diemžēl biktskrēsli no luteriskajām baznīcām jau sen ir pazuduši, tādēļ tos vajadzētu atjaunot, vai ierīkot kādu citu vietu grēksūdzes uzklausīšanai. Šeit jāņem vērā, ka grēksūdze ir privāta, tātad arī vietai un norisei ir jārespektē tās privātais raksturs.

Pirms grēksūdzes ir nepieciešama sagatavošanās jeb sevis pārbaudīšana. Tā ir ļoti konkrēta – ikvienam sevi jāpārbauda attiecīgi pēc sava aicinājuma un uzdevuma, tas ir – kā tēviem, mātēm, dēliem, meitām, priekšniekiem vai padotajiem. Tad desmit baušļu gaismā mums jāpārbauda sevi, kā esam šos pienākumus pildījuši. Vai neesam bijuši nepaklausīgi, neuzticami, slinki, kādu aizvainojuši ar vārdiem vai darbiem; zaguši, nolaidīgi izturējušies pret citu mantu vai nodarījuši kādus citus zaudējumus. Kad esam sevi tā pārbaudījuši un Dieva baušļu gaismā ieraudzījuši savus grēkus un gribam tos izsūdzēt, tad mums noliktajā laikā un vietā ir jādodas pie mācītāja un jāsaka: “Mācītāj, es lūdzu jūs uzklausīt manu grēksūdzi.”

Tad mācītājs dod atļauju, un mēs izsūdzam tos grēkus, kas nospiež mūsu sirdi. Grēkus nevajag izdomāt. Ja mūsu sirds ir mierīga un mēs nevienu grēku neapzināmies, kas gan tomēr ir maz ticams, tad mēs sakām vispārējo grēksūdzi: “Visuspēcīgais Dievs, sirdsžēlīgais Tēvs! Es, nabaga grēcinieks, Tev sūdzu savus daudzkārtīgos grēkus un pārkāpumus, ar ko esmu apgrēkojies Tavā priekšā domās, vārdos un darbos un ar ko gan esmu pelnījis Tavu dusmību un sodību laicīgi un mūžīgi. Bet tie man no sirds žēl un gauži sāp, un es Tevi lūdzu Tavas lielās apžēlošanās un Tava mīļā Dēla Jēzus Kristus, mana Pestītāja rūgtās ciešanas un miršanas dēļ: žēlo laipnīgi mani, nabaga grēcinieku, piedod man visus manus grēkus un dod man žēlīgi Svētā Gara spēku, ka varu atgriezties. Āmen.”

Tad mācītājs jautā: “Vai tu tici, ka mana piedošana ir Dieva piedošana?” Kad grēku sūdzētājs to apstiprina, tad seko galvenā daļa, „ka no biktstēva saņemam Absolūciju jeb grēku piedošanu kā no paša Dieva, turklāt nešaubāmies, bet stipri ticam, ka tādejādi mūsu grēki ir piedoti Dieva priekšā”.

Tad seko galvenā, pati svarīgākā grēksūdzes daļa, kad mācītājs, pamatojoties uz Kristus pavēli un draudzes aicinājumu, šo pavēli izpilda un grēciniekam piedod viņa grēkus. Tādējādi tiešā un konkrētā veidā grēciniekam tiek sniegta grēku piedošana, kuru Kristus tam ir sagādājis ar Savu nāvi un augšāmcelšanos. Ja tas nepieciešams, tad mācītājs vēl ar citiem Dieva vārdiem mierina grēku sūdzētāju un atlaiž to ar vārdiem: “Ej ar mieru!”

Grēksūdzē grēciniekam nav jāapraksta savi grēki, kā tie notikuši, nedz arī jāizskaidro, kādēļ tie notikuši. Viņam vienkārši jānosauc grēks vārdā. Piemēram: Es aprunāju savu tuvāko, biju nolaidīgs utt. Grēksūdzi arī nevajadzētu jaukt ar pastorālo padomdošanu, kad mēs gribam dzirdēt mācītāja padomu kādos mūsu dzīves sarežģījumos. Šim nolūkam ir jāizvēlas cits laiks. Mācītājam jāatceras, ka piedošanai nedrīkst būt nosacījuma raksturs. Piemēram: “Ja tu patiesi nožēlo vai solies laboties,” u. tml. Evaņģēlijs jeb grēku piedošana ir dāvana, un Dāvana tikai tad ir dāvana, ja tā ir pilnīgi par brīvu. Ja par to ir kaut vai tikai drusku jāmaksā, tad tā vairs nav dāvana. Mācītāja uzdevums nav nedz izpētīt, cik patiesi kāds nožēlo grēkus, nedz arī noteikt sodu jeb gandarīšanas darbus par izdarītajiem grēkiem. Vienīgais viņa pienākums ir sniegt Kristus uzdevumā Viņa nopelnīto piedošanas dāvanu. Ja Kristus to dod par brīvu, tad mācītājam nav tiesību piedošanu pārdot.