Spēju liecināt par Kristu var pārbaudīt divējādi

Noklausies šo e-publikāciju

Viena no šīm pārbaudes iespējām parasta cilvēka dzīvē gadās ļoti reti, daudzi to vispār nepiedzīvo. Tas ir aicinājums sniegt liecību tiesā. Tiesas darbinieku darbs lielā mērā atkarīgs no liecinieku patiesīguma. Ja liecinieki nestāsta patiesību, lietu var arī neizlemt vai arī pieņemt nepareizu spriedumu. Melot tiesā nozīmē uzņemties milzīgu atbildību.

Sniedzot liecību, kristieša nenoliedzams pienākums, salīdzinot ar citiem, ir – runāt patiesību. Ja liecinieks nezina faktus, par kuriem viņam jautā, tad, protams, viņam tiesai tā arī jāsaka, atklājot to, ko viņš zina. Un viņa teiktajam jābūt pilnīgi patiesam, nepakļaujoties nevienas puses ietekmei. Runāt patiesību arī tiesā ir viens no labākajiem piemēriem, kā kristietis var labi apliecināt savu ticību.

Otra iespēja liecināt rodas biežāk, un to piedzīvo gandrīz visi. Šī pārbaude notiek jautājumā par “godu un labu slavu”. Kāpēc šīs lietas mums ir tik svarīgas un kāpēc ir tik nepareizi un apkaunojoši mazināt citu cilvēku godu? Mārtiņš Luters to skaidro “Lielajā Katehismā”:

“Bez mūsu pašu miesas, laulātā drauga un laicīgās mantas mums ir vēl viena manta, proti, gods un labā slava. Jo nevar dzīvot starp cilvēkiem atklātā negodā, visu nicināts.”

Ir ļoti viegli sagrēkot, gan uzklausot baumas un neslavu ceļošas runas par citiem, gan izplatot šīs runas tālāk. Mārtiņš Luters turpina skaidrot:

“Kas attiecas uz mums visiem, šajā bauslī ir aizliegts jebkurš mēles grēks, kas var tuvākajam kaitēt vai to aizskart. Jo “dot nepatiesu liecību” nav nekas cits, kā mutes darbs: Dievs grib, lai būtu novērsts tas, ko ar muti [kāds] nodara tuvākajam, vai nu tie būtu viltus sludinātāji ar savu mācību un zaimiem, viltus tiesneši un liecinieki ar [savu] spriedumu, vai kāds cits ārpus tiesas ar meliem un ļaunām runām. Šeit pieder īpaši riebīgais, nekrietnais netikums – celt neslavu vai apmelot, ar ko velns mūs jāj; par to vēl daudz kas būtu sakāms. Jo ir kāds vispārīgs, kaitīgs posts, ka ikviens par savu tuvāko labāk dzird sliktu nekā labu. Kaut arī mēs paši esam tik ļauni, ka nespējam paciest, ka kāds mums ceļ neslavu, bet ikviens labprāt grib, lai visa pasaule par viņu runā tikai to labāko, tad tomēr mēs nespējam klausīties, ka par citu runā kaut ko labu.”

Šī ir ētikas joma, kurā daudzi rīkojas nepareizi, atstājot novārtā sava tuvākā goda sargāšanu, toties veltot daudz laika, vārdu un enerģijas, lai iedragātu šo tuvākā godu un labo slavu. Šeit daudzi iebildīs: “Ko darīt tad, ja tuvākajam nav taisnība, ja viņš kļūdījies?” Uz šo iebildumu ir viegli atbildēt: “Vai tavu tuvāko var padarīt labāku ar aprunāšanu, tenkošanu un apmelošanu? Vai tās būs pareizās zāles?”

Vienīgais, ko daži cilvēki spēj iedomāties tad, kad kāds izdara kaut ko sliktu, ir pastāstīt par izdarīto un darītāju tālāk. Protams, tas šim cilvēkam ne vismazākajā veidā nepalīdz un var viņu pat pilnīgi salauzt. Tomēr pastāv iespēja viņam patiesi palīdzēt. Jēzus to māca šādi: “Ja tavs brālis grēko, tad noej un pamāci viņu zem četrām acīm; kad viņš tev klausa, tad tu savu brāli esi mantojis. Un, ja viņš neklausa, tad pieaicini vēl vienu vai divus, lai no divu vai triju liecinieku puses katrs vārds tiek apstiprināts. Bet, ja viņš tiem neklausa, tad saki to draudzei; bet ja viņš neklausa arī draudzei, tad turi viņu par pagānu un muitnieku” (Mt.18:15-17). Mārtiņš Luters par šo Bībeles tekstu Lielajā Katehismā saka:

“Te tev ir lieliska, brīnišķa pamācība, kā pareizi valdīt pār mēli; tā [pamācība] jāievēro pret riebīgo [mēles] lietošanu nevietā. Tad nu vadies pēc šīs [pamācības], lai neizplatītu valodas par savu tuvāko un neceltu viņam neslavu, bet slepenībā pamācītu, lai viņš labojas. Tāpat arī, ja kāds tev stāsta, ko kāds cits izdarījis, tad māci arī viņu, lai viņš iet un pats pamāca, ja ir redzējis; bet, ja nav, tad lai tur muti”.