Rolands Eimanis: Atzīšanās [3.daļa]
« Lasīt sākumu | Iepriekšējā daļa »
Tātad mēs iesākām par reformāciju. Vai tas, kas tagad notiek LELB ir reformācija? (Tādā izpratnē, kā reformācijas turpināšana.)
Kas notiek LELB? Tad man jājautā, ko tu ar to domā? Ja tu domā manus dievkalpojumus, tad tā nav reformācija.
Es domāju…
Kuru epizodi? Jauno satversim?
Es domāju kopumā to virzību, kas ir uzņemta. Es tagad negribu ieslīgt detaļās.
Bet vajag kādu detaļu.
Nu labi…
Ja tu atnāksi uz manu Mežaparka draudzi, tu redzēsi, ka tur nav nekāda kopuma un virzība, nekas nav uzņemts, mēs turpinām Dievu lūgt, kā pirms 30 tā šodien.
Nu jā! Bet kaut kas tiek darīts. Piemēram, tiek ieteikts kādu amata tērpu lietot, kādu liturģiju. Tiek nevis ieteikts, bet uzspiests, pieprasīts darīt to, kā dara pāvesta baznīcā. Tas tiek izteikts. Neviens to neraksta avīzēs, bet kā students…
Es zinu, zinu.
…Godiņš
Ordinācijas eksāmenā, es nezinu vai tev jautāja, bet parasti tiek uzdoti jautājumi – Latīniski nosaukumi mācītāja tērpiem vai sakramenta traukiem un visām tām drēbībēm, kas man liekas jocīgi, jo Bībelē neviens no tiem vārdiem tā īsti neuzrādās. Tie ir tādi ļoti pastarpināti simboli, kurus tieši ordinācijas eksāmenā prasīt kā vienu lielu un nopietnu jautājumu… Man jau tas, piemēram, liekas jocīgi.
Bet atkal! Vai to var saukt par kaut kādu veselu sistēmu? Man bail, ka tas būs pārāk liels gods tiem, kuri domā, ka tā ir kristietība, ja. Ka tā viņu pašizdomātā latīņu vai kādi… vai kultiskie izdarījumi, ka tas arī ir Kristum tīkams, bet viņi pat nepārbauda vai Dievs smaida viņu dzīvē. Tas ir tas skumjākais. Īstam teologam visu laiku nākās – kā Luters teica – gan ar velnu, gan ar Dievu… visu laiku ir jārunā, jāpārbauda vai tie apsolījumi patiešām ir, vai tu tikai par tiem runā.
Bet tās kopīgās tendences… Nu, jebkurš draudzes loceklis varētu tev pateikt. Es uzskatu, ka no desmit luteriskās baznīcas locekļiem vismaz… es nevaru nosaukt skaitli… es teiktu – vairāk kā puse… varētu pamēģināt pajautāt „Kā jums liekas, kādas ir tendences mūsu baznīcā?” Kā tu domā, ko atbildēs? Vienu vārdu atbildēs, es esmu pārbaudījis, es lūgšanās to dzirdu, kad man draudzes locekļi pienes lūgšanas – katolisks.
Es zinu, ka bīskaps pats uzskata, ka viņš nekādā veidā nav ar katoļiem, viņš ir tāds īsts nekatoļu izpausmē, tad diemžēl tā komunikācija, ir jau labus gadus šķērsām. Es nepazīstu nevienu luterāni, kurš man teiktu, ka tās ir tādas luteriskas jauncelsmes idejas, burtiski – nevienu! Ir kas teikuši – Tas jau nav pretrunā, tas jau nav aizliegts. Labi. Bet man nav neviens, burtiski, pēdējos, nu desmit gadus es varu droši teikt, neviens nav teicis, ka tagad luterisms ceļās augšā. Ja tu to jautā par tām tendencēm.
Jā.
Tās ir tās mazās tendences. Lielās tendences jaunās satversmes līmenī! Lūk, par to mums ir daudz desmit gadu vēl, es ceru, atvēlēti līdz nāves stundai – par to mēs vēl runāsim daudzreiz. Mēs vēl dabūsim tādas garšas sagaršot. Tāpēc par satversmi es tagad vispār nerunāšu. Labāk, lai tā sāk darboties. Kad augļi būs, tad pēc sulas noteiks.
Jautājums tātad bija tāds – vai tā ir reformācija, kas notiek? Tu atzini, ka ir. Kāds mēģina darīt…
Ir kaut kādas tendences
… un viņiem izdodas.
Redzi, ja mēs nezinām ko viņi ar to pēdiņās grib panākt, mēs nevaram secināt, ka ir izdevies. Ja viņi pēdiņās saka, ka viņi grib atdod dzīvību luteriskajam… LUTERISKAJAM – Tā tas vienmēr tiek vārdiski teikts – dievkalpojumam, baznīcpraksei… Tad jāsaka gandrīz tā – Ka viņiem tas nav izdevies. Jo viņi ir atdevuši visiem vairāk tā kā izpratni, ka bīskaps mīl katoļus.
Manā draudzē bija cilvēki, kad es sāku jauno dievkalpojuma kārtību, kas diezgan nekaunīgi ir nosaukta par A kārtību un mūsu vecā par C – es jau tur saskatu bišķi tādu nekaunīgu, puicisku izlekšanu, ja! Veco jāsauc par A, un tad nāk tālāk B un C.
A nozīmē „Augstā.”
Jā, tad C nozīmē ko? „Caurkritis?” (visi smejas)
Jūs saprotat, es saprotu – tikai tie, kas to taisa domā, ka neviens neredz. Viņi tur skaidri parāda, kuru viņi grib.
Labi, nerunāsim par to, ko viņi domā. Mēs nezinām ko viņi domā.
Precīzi.
Es jautāju par to, ko es redzu… Un draudze redz.
Tas kas ir izdarīts man draudzē – viens cilvēks, ļoti cienījams, nopietns vīrs, pārstāja nākt uz dievkalpojumiem. Kad es braucu pie viņa…
Tu ieviesi jaunu liturģiju, darot to ko tev lika…
Jā. To ko man lika.
Tā būtu reformācija…
Svētdienās es paturēju veco, jo tur ir lielā draudze, un tai man nav nekaunības pateikt – tagad mēs citādāk visu darīsim nekā agrāk, bet darba dienā es to iesāku.Un man viņš saka –
Es nenāku. Viņš svētdienās nevarēja tikt, bet nāca tikai darba dienā. Kāpēc? Zini, man tas stāsts ir tāds. Es dikti cietu no katoļiem. No tās viņu tipiski katoļu dievbijības. Es atnācu uz luterāņiem un dabūju to, kas tur nebija. Un tagad es atnāku uz dievkalpojumu, un redzu, ka no tā, no kā es tur aizgāju, es pēkšņi redzu šeit… es vairs nenācu uz baznīcu.
Tad es jautāšu tādu jautājumu. Vai tas kas notika pirms 10 gadiem – tie apkārtraksti. Vai tā bija reformācija vai kaut kas cits? Vai šķelšana?
Par Ilāru tu runā?
Jā. Bija apkārtraksti. Biķeru draudzes, Gundars Bērzi…
Vai tiešām to tagad vajag cilāt?
Es gribu pajautāt, jo tu tur biji iekšā. Es gribu pajautāt.
Es biju malā. Es biju Norvēģijā studēt. Ja es būtu iekšā, tad es būtu skaļāk…
Nu es nezinu vai tas bija no malas.
Man neviens neprasīja. Man brāļi…
Latvija taču nav tik lieka, ka tu nebūtu to nepamanījis. Kā tu to vērtē? Es to esmu prasījis vairākiem.
Es nezinu vai tu gribi dzirdēt, jo ja man būtu kaut kas labs par to sakāms, tas es droši vien būtu…
Saki, kā ir. Saki konkrēti. Nevajag te… Vai tas ir no Debesīm, velna vai cilvēkiem…
Āāā! Nu ja tu tā to uzstādi – no cilvēkiem. Ja tu gribi – vai nu vai, tad es uzreizi saku – no cilvēkiem. Kāpēc? Tāpēc, ka Dieva vārds netika ne piesaukts, ne aicināts, ne aicinājums atgriezties pie Vārda, ne aicinājums pārdomāt Vārdu.
Aicinājums, kurš izskan tāpat kā ar pieminēto mācītāju Jāni Kalniņu, aicinājums, kurš izskan – piesakieties pie manis – nekad nevar būt īsti apdomāts garā un lūgšanā, jo pārāk viegli pretinieki viņu nomin, pārāk viegli viņu padara par neesošu argumentu. Ja būtu kaut viens Bībeles citāts, kaut viens, kaut kas, bet nav…
Mēs nevaram ar Bībeli pamatot, ka mēs vairs nelaižam pie Sakramenta tos, kas ir ta ka garāki, īsāki, kas met krustu citādāk, vai kaut ko saka citādāk, ja, jo bībeliski tas nebūs vienkārši pamatojams. Bibliski tur ir pavisam citi piegājieni manā… un ne tikai manā… mēs to redzam pietiekami nopietnā arī daudzu kristiešu pieredzē. Bet es nesaku, ka es esmu vienīgais Bībeles lasītājs, un ne tuvu ne zinātājs.
Tad es gribētu precizēt. Sanāk tā, ka Ilāra apkārtraksts, kurā nebija nekādu Rakstu vietu, ar ko viņš aicināja nelaist pie dievgalda tos, kas…
Nav pieteikušies pie Ilāra.
…tie, kas nepareizi…
Tu tā domā, bet rakstīts bija – tie, kas nav pieteikušies pie Ilāra.
Nē, es nedomāju, es tagad prasu, vai Ilārs rakstīja – tie, kas nepareizi met krustus, nevar iet pie dievgalda?
Es tev tikko necitēju! Tur bija rakstīts – tie, kas pie manis nepiesakās, ar mani vairs nesvin dievgaldu. Nekas cits!
Mācītāji?
Jā! Tieši mācītāji. Un, piemēram, man… piemēram, man, kaut arī Ilārs zina manu ticību, un zina, ka nekas nav mainījies, vairs nelaiž pie Sakramenta tikai tāpēc, ka es nepiesakos pie Ilāra. Nesalīgstu. Es zinu viņa labo gara vēlmi, un es zinu, ka to vajadzētu darīt, bet es zinu arī, ka tas bija sākotnēji lemts nevis baznīcas celšanai, bet citam kam. Vai viņš to gribēja vai nē – to Ilārs man nav teicis. Es arī nezinu vai viņš grib kādam atskaitīties. Nevajag.
Bet tas, ka baznīcā nekad nebūs… tas nav reāli… tāpat kā Jāņa Kalniņa projekts izgāzīsies. Nav reāli prasīt brāļiem nākt pierakstīties pie manīm, nevis prasīt – apliecini savu ticību. Saproti. Tur tas trakums. Ja es eju jūsu draudzē, un apliecinu, ka esmu luterānis no luterāņiem, es vairs nevaru saņemt sakramentu, jo es neesmu pareizi pierakstījies. Nu, tajā ziņā es domāju, ir vēl trakāk nekā mūsu baznīcā.
Vai nesanāk tā, ka būdami vienā tādā… spārnā vai kā, sanāk tā, ka zinot, ko viņš grib (viņš labu gribēja), bet pieteicās divi vai pieci vai cik tur beigās. Pārējiem bija vienalga. Tad pasmējās par viņu. Tad, kā Vaickovskis teica, viņš pagaidīja, kas būs, bet tad, kad viņi paņēma Alpi pie sevis, tad viņš saprata, ka tur nekā nav. Tas tā gudri – paskatīsies, kas būs. Ja būtu toreiz aizgājuši 40 no 150, tad tā būtu savādāka baznīca.
Tad, kad tev būs ganīšanā ilgāk par pieciem gadiem konkrēti Dieva bērni, tad mēs to sarunu varēsim turpināt. Šobrīd, kamēr mēs runājam kā indivīdi, tā ir pavisam cita lieta. Ja Ilārs būtu to rakstījis, tad, kad es biju pirmā kursa students, tā būtu pavisam cita lieta. Tad kad viņš to rakstīja, es jau biju vairākiem desmitiem, ja ne simtiem, Kristus bērnu par… Viņi saka – mēs nezinām. Ko Rolands teiks, to mēs darīsim. Un tad, tas lēmums ir pavisam citādāks, nekā mēs te tagad trijatā varam izrunāt.
Tas es saprotu, ka pieredze ir augstāka par Dieva Vārdu.
Vārds jau vispār nav piesaukts. Nekur nav citēts. Šeit jau par pieredzi tikai runā. Kur mēs svinēsim, pie kura galda svinēsim.
Bet ja nostāda Vārdu un pieredzi – kurš ir svarīgāks?
Vārds.
Bet, ja Vārds runā vienu …
Varbūt…
Dieva Vārds saka – Vai kad es atnākšu uz zemes, es atradīšu ticību. Vai arī jūs, mani mācekļi, gribat mani atstāt. Tu domā – caur mani ir izgājuši tūkstošiem, es taču zinu, ka daru labu darbu, es taču nevaru tā darīt, jo vēl taču es varētu daudzus mantot. Šajā brīdī tu domā – vai tad… Kristus tevi brīdina, ka ar tevi var pārnākt tikai mazs pulciņš, bet tu domā, ka esi heroists, tev piemīt tāds gars, spēja ar savu harizmu paņemt vēl cilvēkus sludinot Dieva Vārdu, neko sliktu nedomājot – un tev nāk tie cilvēki.
Jums ir stāstīta viena stāsta puse, es nezinu, vai jūs gribat dzirdēt otru, un vai to vajag. Ir labi, ir labi dzirdēt.
Ko tad tur. Vēsture ir jāatstāsta.
Ilārs nemelo. Visu ko viņš stāsta, viņš nemelo. Bet jums jānotic, ka arī es nemeloju. Nevis, ka es piečakarēju viņu, bet viņš piečakarēja mūs, uzrakstīdams vēstuli nevienam pat neprasījis – veči, davai! Aleksandrs, es, Juris – visi bija nostādīti fakta priekšā – ejam pie Ilāra pierakstīties. Kā tu tagad, vienādi… Labi, es biju viņam jaunāks, bet Aleksandrs un Juris, viņi visi viena vecuma, visi viena grupa.
Ka tagad pēkšņi Roberts nopublicē tev nesakot, vai kā, nesaskaņojot vai nenobalso – veči, tagad ejam šito. Nopublicē, ka tagad arī mums jāiet pieteikties, un mēs tiekam nostādīti fakta priekšā. Nu, tu pieraksties pie Ilāra? Un tajā brīdi es saprotu… ka Ilārs mani bišķi uzmet, ka viņš man nepaprasīja,vai mēs tā. Tātad viņš izgāja viens. Un viņš paredz, ka es varu nesaprast. Un es nesaprotu. Es viņam rakstīju, viņš man rakstīja atpakaļ. Es tā arī nesadzirdēju, kā lai zina, ka tagad ir tas punkts, ka tagad vairs nevajag sludināt, nevajag ar karotīti liet pašam Vanagam iekšā Evaņģēlija vēsti, kā mēs to varbūt esam darījuši agrāk… Bet pēkšņi vairs nē, vairs to nedarīsim, tagad – gaļu neēd – mēs ejam prom. Pienu vairs nedosim.
Bet redzi, Roland, pagāja desmit gadi un tu saprati, ka Vanagam liet mutē taču… Vai ne? Priekškam tie desmit gadi?
(smejas) Tev taisnība, tev taisnība. Pēdējo dienu notikumi… (smejas) ļauj man vēl ironiskāk smieties par sevi. Ne vairs tik ironiski runāju par jums.
nez, ilmaars ar taa mokaas?