Par 1996. gada paziņojumu

ja velaties, lai šādi Jūs uzrunāju, varam darīt arī tā, taču man labāk patiktu Teologs+.

Man ir grūti saprast kā esat kļuvis par mācītāju Luterāņu baznīcā, ja nespējat atšķirt vārdus “ortodokss” un “svēts”. Šie vārdi nekādā gadījumā nav sinonīmi. Starp Baznīcas mācības un cilvēka personisko svētumu ir lielas atškirības. Mācība ir svēta un patiesa tādēļ, ka tā nāk no Dieva Vārda, bet ne no cilvēka dievbijības. Tieši tādēļ, ka cilvēks ir grēcīgs mēs noraidām baznīcas tradīciju, bet turamies pie principa – vienīgi Raksti!

Jūsu norāde uz Mt. 10: 32 – 33, ignorējot visu pārējo, ir savāda. Taču būtībā par to jau ir runa. Apliecināt Kristu nozīmē ne tikai sacīt Viņam – “jā”, bet arī daudz kam -“nē”, kā mēs to vērojam baznīcas ticības apliecībās. Atļaušos gādināt Jums tos izteikumus, kurus Pāvils šajā sakarībā adresē korintiešiem. (Skat. manu iepriekšējo rakstiņu).

Mūsu nelielās diskusijas laikā esmu pārliecinājies, ka Jūs vai nu nevēlaties, vai, kas šķiet ticamāk, diemžēl nespējat saprast par ko ir runa. Šis ir labs piemērs, kas liecina, ka es neko nebūtu panācis, celdams šo jautājumu LELB sinodes priekšā, jo man labākajā gadījumā atbildētu līdzīgā veidā, kā to darat Jūs.

Pateicos par domu apmaiņu. Tā liecina, ka starp Jums un mūsu baznīcu vēl joprojām ir ļoti būtiskas teoloģiskas atškirības.

No sirds novēlu Jums kļūt par īstu Teologu un ceru, ka Dievs savā žēlastībā kādu dienu varētu arī mūsu sirdis un prātus vienot kopējā pareizā ticībā.

Ar cieņu, Ilārs.

paldies par Jūsu labojumu. Kristus ir miris gan par maniem, gan Jūsu grēkiem. Ja ticat tam, tad Jūsu grēki ir piedoti. Kaut arī man to nākas darīt bezpersoniski, es ar prieku apliecinu, ka neturu uz Jums ļaunu prātu. Vēlu svētīgu Adventa laiku un ar patiesu prieku sagaidīt brīnišķīgos mūsu Kunga miesā nākšanas svētkus!

Visu labu vēlot, Ilārs.

Stils kādā Jūs izsakāt savas domas ir diezgan ass, pamācošs un augtprātigs, manuprāt tas kaut ko liecina par Jums. Tā parasti runā sektanti. Jūs necenšaties ne uzklausīt, ne saprast, bet vienīgi meklējat jebkuru iespēju uzbrukt. Savas vēstules Jūs iesākat ar miera sveicieniem, bet tajās jaušams viss, ko vien vēlaties, bet tikai ne miers. Es nebrīnos, ka Jūs tā ienīstat ortodoksiju.

Tagad nedaudz par 1996. gada notikumu likumību.
Kādu laiku pirms tika izsūtīts šis paziņojums, Ķekavas draudzes dzīvē paslepeni arvien vairāk un vairāk sāka iejaukties bēdīgi slavenais Māris Sants. Es nezinu vai viņš darbojās kāda uzdevumā, vai arī pats uz savu galvu, bet dāzādos veidos viņš mēģināja sašķelt draudzi, kūdīja cilvēkus vienu pret otru, centās panākt draudzes priekšnieka nomaiņu utt. Strādāt palika arvien grūtāk. Tas, ka vēlāk tieši Māris Sants stājās manā vietā LELB Doles draudzē, manuprāt liecina, ka Māris Ķekavā nedarbojās pats uz savu galvu. Situācija nebija patīkama, un man vienkārši nebija laika kārtējo reizi pārliecināties par LELB birokrātijas spējām. Cita starpā, kādēļ gan man vajadzētu mēģināt panākt,lai cilvēki darītu to, ko viņi negrib? Mani interesēja vienkārši reāli noskaidrot stāvokli.
Tad es saaicināju draudzes padomi, kuru iepazīstināju ar iespēju izsūtīt paziņojumus visām draudzēm tieši. Kas gan tur varētu būt nelikumīgs, ja mācītājs rūpēs par savas draudzes drošību, vēlas noskaidrot, kam tic vai netic pārējās draudzes? Manuprāt, tas ir viņa tiešs pienākums.
Jūs mani apsūdzat par to, ka es negaidīju vēl kādus gadus un nemēģināju šīs lietas, saskaņā ar LELB satversmi virzīt caur savu tiešo priekšniecību utt.

Te man jānorāda, ka tā bija LELB pagaidu satversme, kura bija apzināti veidota tā, lai atņemtu draudzei likumīgās īpašuma tiesības un nodotu tās konsistorijas rokās. Draudzes padomei iepretī LELB vadībai nebija praktiski nekādu tiesību, jo atsakoties paklausīt konsistorijai, ikviena draudzes padome tika automātiski atcelta. Šī satversme, kurai Jūs piedēvējat tik lielu likuma spēku, varbūt tik likumīga viss nebija. Es biju labi informēts arī par tiem mērķiem, kādēļ viens vai otrs satversmes paragrāfs tika radīts, un pats biju vērojis kādā veidā tika panākta to pieņemšana.

Turklāt, satversmes preambula ir augstākais satversmes likums, ja pārējie likumi traucē vai pat nepieļauj tās izpildi, tad zemākie likumi nav spēkā. Otra lieta ir tā, ka “nepieciešamība likumu nepazīst” un briesmu brīdī ir jārīkojas pēc būtības. Beigu beigās, Dievam ir vairāk jāklausa nekā cilvēkiem.

Tajā pašā 1996. gadā Aleksandrs Bite un Gundars Bērziņš mēģināja iet Jūsu ieteikto ceļu. Viņi aicināja sasaukt sinodi un izskatīt šo jautājumu. Abi šie paziņojumi līdz sinodei tā arī nekad nenonāca. Man rodas tāda sajūta, ka Jūsu vēlaties, lai tas pats būtu noticis arī ar Doles draudzes paziņojumu, un dusmojaties par to, ka mēs rīkojāmies gudrāk.

Visu labu! Ilārs.

Starp citu, kā Jums šķiet vai Luteram bija, Jūsuprāt, attaisnoši iemesli izstāties/tikt izslēgtam no RKB. Vai Luters arī gadījumā nepārkāpa RKB likumus?

Dažreiz taču ticības jautājumus nevar pretnostatīt pasaulīgu likumu kārtībai?! (Kam vairāk jāklausa?) Jeb varbūt tu zini, kad drīkst, un kad nedrīkst?

Man ir nelielas aizdomas, ka tas arī ir pretlikumīgi, ka Jūs pārbaudat citu LELB draudžu locekļu ticības pārliecību un ka Jūs citus nelaižat pie Dievgalda (kurus citur pielaiž)?

Tāpat arī LELB Konsistorijas 1996. gada lēmums ir, ka “Latvijas Luterāni” neiesaka lasīt LELB locekļiem, vai ne?

Uzrakstītais vārds tik tiešām dāvā vairāk skaidrības un drošības. Mēs šo te diskusiju izdrukāsim un iesiesim arhīvu vākos. Es tikai ceru, ka interneta formāts tomēr nelaupa iespēju šo sakarksti kvalificēt par vēsturisku liecību. Tā lai arī pēcteči varētu to izlasīt.

Turpiniet tikai rakstīt, mīļie draugi! Varbūt kādreiz nomainīsies arī forma, proti, no elektroniskās uz publisko. Mēs jau gadiem ilgi esam rāvušies šajā publiskajā formā, proti, izdevuši avīzi ar nosaukumu “Latvijas Luterānis”. Beidzot nu ir parādījušas kaut kādas atsauces un viedokļi. Tad nu jāprot pazemībā pieņemt, ka pagaidām tas vēl viss tādā pusanonīmā un pusreālā (virtuālā) formā.

Starp citu, tiklīdz diskusija kļuva nopietna, mūsu pusē cilvēki atteicās no saviem “segvārdiem”. Tas, ka cilvēki otrā pusē to nedara, ir labi saprotams: identitātes sašķeltība un neviendabība nav joka lieta, bet gan eksistenciāli kritisks stāvoklis, kas izraisa indivīdā patstāvīgu diskomfortu. Pavisam nopietni, draugi! Piemēram, es tik smagos apstākļos nespēju un negribēju palikt – jo problēmas ar konfesionālo identitāti, juceklis un neskaidrība tajā ved iekšējā diskomfortā. Tā nu nav tā labā cīņa, par ko runā Raksti kas katram jācīnās (Raksti viennozīmīgi prasa skaidru apliecību!). Tādas lietas tik tiešām var beigās izrasīt arī personības dalīšanos.
Būt spiestam dzīvot kā tādam “luterisakjam partizānim” vai “pagrīdniekam” luteriskas baznīcas ietvaros, tik tiešām var izraisīt personības dalīšanos.

Nebūt cilvēkam ar dalītu sirdi ir svarīgi ne tikai ticības dzīvē, bet arī personības psihiskajā līmenī. Ja kāds sāk noliegt savu identitāti un stāstīt, ka viņš tikai pa pusei ir tas, kas viņš ir vai reiz pa reizi arī kāds cits, tad ir jāiet pie ārsta. Tā ir patiesībā ir traģiska situācija -personības dalīšanās, eksistenciālās identitātes divotība. Ārsti gan to nesauc par heterodoksiju, bet par šizofrēniju. No tādām lietām ir jābēg un visā nopietnībā jālūdz Dievs, lai Viņš no tādas nelaimes pasargā.

Es visiem (arī sev) novēlu drošību, skaidrību un viengabalainību savas garīgās identitātes sakarā,t.i., ticības dzīves apliecināšanā. Tādu, starp citu, māca arī Raksti. Tādu viengabailainību un drošību iepretim pasaules mokošajai saskaldītībai (kakafonijai) un nedrošībai mums ir gribējis dot un reiz arī piešķirs visā pilnībā mūsu Kungs. Savukārt domāt par sevi kā par tik stipru un nelokāmu, kas spēs palikt “identisks” vai “autentistks” (jeb vienkārši: patiesīgs), maisoties pa visu to šizofrēnisko jucekli, ko teologi sauc arī par heterodoksiju, – no tādas pārdrošības un velna viltības nenovērtēšanas lai Dievs pasarga!

Vislabāko vēlot, Aigars.

Gundar!
Pax
Manprāt, Jūs skatāt jautājumus aktuāli, bet pārāk emocionāli.
Man tomēr patīk labāk pievērsties Kristum, kas kalpošanas laikā neizplūda emocijās, bet kalpoja ar paļāvību.
Kristū
+