Rolands Eimanis: Atzīšanās [2.daļa]

Noklausies šo e-publikāciju

« Lasīt sākumu

Varbūt var precizēt mērķi! Jēzum bija kaut kāds mērķis, kad Viņš to pajautāja. Viņš viņiem atklāja, kādi viņi paši ir, ar šo jautājumu. Tāds ir mērķis. Ne jau tā – ja man Jēzus tagad jautātu, es nevarētu atbildēt. Tas tā kā Dievs Ījabam jautāja, un viņš nevarēja atbildēt. Tas jau nebija tāds mērķis, bet vienkārši parādīt – viņi it kā „nezin” – Viņi zina, un tad izštuko kā ir, un, ka var pateikt „Nezinu.” Neiet runa par gadījumiem, kad es tiešām nezinu. Es nezinu.

Te jau tā lieta, ka viņi zināja.
Zināja konsekvences.

Viņi teica, ja mēs atbildēsim tā, tas būs tā, ja tā, tad tā. Tāpēc labāk teikt „Nezinu.”

Tas kā priekšnieks teica – ja mēs neatdosim zemi, mūs atcels, ja atdosim, tad paliksim…
To nesaka priekšnieks, to saka jaunā satversme.

Nē, nē. Es runāju par to, ko priekšnieks izdarīs. Pareizi būtu neatdot, lai viņu atceļ. Lai cits atdod.

Nu tas tā. Bet vēl otra lieta – es gan negribēju izplūst šausmīgi gari – Jēzus saka, ka tas kalps, kas zināja, bet nedarīja Kunga prātu dabūs daudz sitienu, bet tas, kurš nezinādams darīja, dabūs mazāk. Arī tā atkal. Īstenībā man, godīgi sakot, lasot Jauno Derību, reizēm nobīstos, tiešām, mūsdienās ir tik daudz līdzību ar farizejiem, kas gribēja uzvilkt kolārīti un iet, jo viņam patīk, ka par mācītāju viņu sauc, tad viņi demonstratīvi lūdz. Un atkal tas. Varbūt tas bija toreiz, vai tas ir šodien tā? Diemžēl ir. Tas ir tas pats. Un kāpēc Jēzus to teica? Es nezinu, kas tas ir. Lasi Jauno Derību, un visi Kristus „Vai” bēdu saucieni ir saukti arī uz šodienas baznīcu. Protams, tā bija cita. Tā bija sinagoga, bet ar Kristu nāk evaņģēlijs, cita baznīca, bet „Vai” saucieni skan pār to. Tad – ko darīt?
Es gribu sacīt, ka arī Vecajā Derībā uzmanīgu lasot tu atrastu līdz pat pašam paradīzes un radīšanas stāstam – tā ir šodiena. Nu kaut kādā veidā, tas ir tik ļoti saistīts ar mūsu, tavu un manu, pieredzi, īsi pasakot, mana līdz šim atrastā atbilde uz to – Nav nekā jauna. Mēs piedzimstam uz šīs planētas, un teiksim tā – scenārijs ir tas pats, mūsu vectēviem, vecvectēviem, garīgi ir jāiziet tam pašam cauri.

Es zinu, ir daži mācītāji mūsu baznīcā (par citām es nemāku teikt) kas, diemžēl, dažādu, no viņiem pat neatkarīgu iemeslu dēļ, tiek ordinēti pirms viņi izlasa visu Mateja evaņģēliju. Ironiski, ja? Bet Mateja 20 ir tieši tas, par ko tu sacīji – viņiem patīk platas lūgšanu jostas, krelles, un ko vēl, tā izzīmēt savu ticību tiklīdz kā kāds skatās, un jo vairāk skatītāju, jo viņam liekās, ka viņš vairāk tic.

(smejas) Bet patiesībā, ja izlasa līdz galam Mateja evaņģēliju, tad ir otrs – tad paliek mazliet grūtāk kļūt par mācītāju tajās izpratnes, kurās mēs cilvēcīgi šo vārdu saprotam. Tad, kad mēs kļūstam par mācītājiem, mēs parasti vairāk pieņemama šo izpratni, bet, kad mēs dažus gadus lasām Mateja evaņģēliju līdz galam, pameditējam par 18 un 20 nodaļu, tad ir citādāk. Jā! Tad tu saproti. Es domāju, ka tur viss ir pateikts.

Manuprāt, tavos labi tērptajos jautājumos, īstenībā atbilde jau bija pateikta.

Tās īstenībā bija pārdomas, un es gribēju dzirdēt, kā tu to komentē.
Es tev piekrītu. Un mans komentārs , pat ja viņš tur neizskanēja, man šķiet, ka es domāju līdzīgi, kā tu domāji. Nevajadzētu teikt „Es nezinu” – vajadzētu nostāties konsekventi, bet ko lai dara. Es negribu tiesāt citus, jo es zinu, ka esmu pats tā nostājies.

Jo reizēm, piemēram, jautājums ir tāds – Vai tu tici Jaunavai Marijai? Un blakus varbūt stāv kāds cilvēks, kurš nopietni tajā ir ielicis savu ticību. Un ja tu pateiksi „Nē! Es ticu, ka tas ir lāsts!” Te man ir jāatsaucas uz Korintiešu vēstuli. Redz, Romiešu vēstule ir teoloģiska, bet, ja tu lasi Korintiešu vēstuli, tā ir draudzes vēstule, un tur ir teikts – ja kādu ar savu gudrību apgrēcinu, es mēģinu viņu neapgrēcināt. Nesanāk, bet es vismaz cenšos.

Proti, ja jautājums ir nevis „Vai Dievs ir labs?” bet „Vai šitam maitam var nocirst galvu?” tad vienmēr es izvairīšos no atbildes. Tā ir. Jēzus arī izvairījās. Šajā gadījumā Viņš saņēma izvairīšanos tur, bet kad Viņam prasīja, vai grēcinieci vajag nomētāt ar akmeņiem, Viņš arī izvairās no atbildes. Viņš raksta ar pirkstu smiltīs un pasaka – Metiet, kas bez grēka. Proti, te ir tas īpatnējais, ka mēs cilvēki, tāpat kā velns, kā čūska toreiz paradīzē, it kā uzdod nevainīgu jautājumu, kurš sevī slēpj elli.

Tāpat arī šodien var jautāt – Vai tu tici Dievam – un jautātājs īstenībā nosaka jautājumu, nevis vārdi. Doma, ka vārdi ir ārpus cilvēka eksistējoši, arī ir pagājusi. Arī manā luteriskās baznīcas pieredzē es esmu daudz mācīts, ka vārdi, darbi un persona nedrīkst atdalīties. Sarunāt mēs varam viss kaut ko. Es pats esmu retorikas pasniedzējs.

Par apgrēcināšanu. Vai nav tā, ka Jēzus daudzus apgrēcināja ar saviem vārdiem.

Jā. Cik daudzus Viņš aizskāra. Farizejs teica – tā runādams tu aizskar arī mūs. Vai arī Pēteris pienāca un sacīja – Farizeji ņēma apgrēcību pie taviem vārdiem. Viņš teica – atstājiet tos. Viņš nebaidījās apgrēcināt, teiksim, ķecerus. Kas ir tas? Mūsu brālis Tālis, pārstāv tādu uzskatu, kam mēs piekrītam – kā arī viņš akadēmijā vienmēr rīkojās – viņš pasaka tieši. Šinī ziņā, kuru tad mēs meklēsim par vainīgo? Vai tāpēc, ka viņš pateica tieši, viņš ir vainīgs? Viņš nav mēģinājis kaut kā izvairīties.
Varbūt, varbūt! Varbūt mēs varam pielikt punktu sakot – es tātad nedaru tā kā Kristum vajag, bet es tomēr negribu apgrēcināt. Varam pielikt punktu smalkāk. Apgrēcināt – nav par ķeceri teikts. Bija teikts par brāli. Nu tad tu saproti, mēs nonāksim baigā tematikā. “Kas ir mans tuvākais?” To prasīja farizejs, jo gribēja nemīlēt visus.

Mēs arī kristietībā šodien varam iztaisīt tādu sienu – savējie un nesavējie. Tad tos nesavējos mēs mīlam ar cita tipa mīlestību, cita tipa piedošanu, cita tipa aizdomīgumu. Es ienācu baznīcā, lai no tā izmuktu. Bet varbūt ka muļķīgi, varbūt es kļūdījos. Tāpēc tik viegli mums varēja izdarīt pāri, vismaz manā gadījumā. Es patiešām ignorēju, apzināti ignorēju šos ceļus, intrigu ceļus, grēku ceļus. Kāpēc? Tāpēc, ka es tādēļ uz baznīcu atnācu. Ja es gribu ar viņiem ņemties, es varu aiziet jebkurā biznesā, pelnīt pieckāršu algu jau šodien, un varbūt desmitkāršu pēc pāris gadiem, bet es negribu. Es gribu prom no tā. Un pat tad, ja man baznīcā grūž to ar lielām karotēm atpakaļ – nu, es saprotu, droši vien jebkura acīs tas ir muļķīgi un nevajadzīgi – bet man ir svarīgāk saglabāt (tur tāda egoistiska ticība) sev baznīcu, nevis posteni.

Kāds ir baznīcas mērķis? Tu kā mācītājs to zini.
Vienā vārdā – pestīšana. Nav jēgas viņai pastāvēt nekā citādi. Pestīšana mūžībai, nevis pestīšana laicīgai lietai.

Tātad mērķis ir Kristus dots.
Dots. Protams. Tas nav jāizgudro no jauna, protams. Es nezinu cik tālu mēs varam turpināt, vai mēs vispār vienotos par to, bet es šodien (es zinu, pirms pieciem gadiem es domāju savādāk, un vēl pēc pieciem atkal) gribētu sacīt – Es negribu apgrēcināt. Protams, ja cilvēks skaidri apliecinās kā neticīgais, tad tas it kā atkrīt, bet atkal, grēcinieku nevajag kaitināt, nevajag viņu izaicināt tā īpaši.

Ja viņš ir paštaisns – cita lieta, bet tiklīdz man jāsāk domāt, ka manā baznīcā viens ir brālis, bet otrs saucās brālis, bet ir ķeceris… Es to zinu savā draudzē, bet, ja man jāsāk pie puspazīstamiem, tad es varētu kļūt līdzīgs mūsu baznīcas ordinācijas komisijai, kur pusstundu parunājot ar cilvēku izlemj vai viņš var vai nevar būt mācītājs. Es baidos tāds būt, tāpēc labāk nē. Es palieku pie tā, ka tas ir izdzīvošanas ceļš – ne uzdzīvošanas.

Bet kā baznīca varētu savu mērķi realizēt. Mērķis ir Kristus dots. Kā tas ir jārealizē?
Pirmkārt, jāredz kas ir tev priekšā. Tu nedrīksti ignorēt tos Dieva bērnus, tās tradīcijas, kas bijušas pirms tevis. Tu nedrīksti aizmirst pirmo mīlestību. Tu nedrīksti aizmirst to stāvokli, kurā esi aicināts. Ir jāsaprot, ka mēs neceļam tukšā vietā. Mana jaunā cilvēka ticība atšķiras no sirmās māmiņas ticības, bet mēs neceļam tukšā vietā. Tas manā baznīcā liekās dikti jocīgi. Daži lēmumi ir tādi vēl smieklīgāki par jaunbaznīcām šobrīd. Kur it kā vispār nekādu tradīciju nav. Tev pasaka, ka tāpēc vien, ka draudzēs nebija simti un tūkstoši ļaužu, tikai tāpēc melnie tērpi vai vecās liturģiskās tradīcijas ir nulles vērtībā.

Te ir īstenībā Rietumi ar Austrumiem. Austrumos māksla, mūzika, filozofija meklē celt gaismā veco. Rietumi meklē veco pazaudēt, un parādīt savu oriģinalitāti, un man bail, ka Bibliska teoloģija tomēr ir austrumu tipa teoloģija. Nevis tur, kur tu atnāc un saki – paskatieties, ko es izgudroju, cik es esmu radošs, bet to Austrumu piegājiemu.

Kā tad tu komentē luterisko teoloģiju, reformāciju.
Labs jautājums. Labs jautājums īstenībā. Es pats par to nemaz nebiju padomājis. Teorētiski jāsaka kā ir. Domāšana – tā ir austrumu domāšana. Bet tajā brīdī tā bija Rietumos, dēļ renesanses uzstādījuma „atpakaļ pie avotiem,” un, man šķiet, viss labi sakrita kopā. Laiks bija Dieva sagatavots, lai mēs atgrieztos, un bez kaunēšanās varētu lasīt Bībeles oriģināltekstu ciktāl tas ir iespējams. Es nekad neesmu dzirdējis – vai jūs esat? – ka Luteru kāds sauktu par superoriģinālu filozofiskas domas kaldinātāju? Man šķiet, viņš nekad nav gribējis būt oriģināls. Viņš ir gribējis teikt – Es esmu tēvu mantinieks.

Reformācija vienā vārdā sakot ir „atpakaļ pie Rakstiem” vai ne tā?
Vismaz tā reformācija sauca to pati. Es nezinu, ko saka pretinieki, vai kāds pieviltais vai īgnuma un rūgtuma pilnais.

Tas ir teikts apliecībās – „atpakaļ pie Rakstiem.”
Es piekrītu – apliecībās.

Luterāņiem ir Reformācijas diena. Un man liekās, ka vienam otram tā ir ielikta par nelaimi, jo izskan tādas frāzes Reformācijas dienas sprediķī: „Ko lai saka. Pirms 500 gadiem mēs atšķēlāmies no baznīcas.”

Bet Reformācijas sprediķī varētu teikt, ka tas nebija vienreizējs notikums, bet ar to ir parādīts, kas mums jādara arvien – baznīcai ir jāatjaunojās, jāatgriežas pie Rakstiem. Kad es lasu Lutera dzīves aprakstus vai kaut ko par Reformācijas laiku, es personīgi pamanu, ka ir vajadzība to darīt arī šodien.

Kā tu domā. Vai – “Reformācija bija toreiz, padies viņiem. Mums šodien viss ir okei.” Vai arī – “Mums šodien arī ir sūdīgi, un mums vajag darīt to, ko viņi darīja toreiz. Nevis tā kā Karlštats ar kokiem un mietiem, bet kā Luters – ar sludināšanu, ka Luters (pārspīlēti sakot) stāvēja kancelē dienu un nakti, un nekāpa lejā.”
Es te varētu atsaukties uz 7-8 gadu veciem sprediķiem Mežaparka draudzes mājas lapā, kuros Reformācijas dienas sprediķos es atbildu uz to pašu jautājumu manuprāt tāpat, ka tu domā, ka Refomācija aizsākās, nevis pabeidzās 16.gs. Protams, no tā nevar uztaisīt baigo poēziju, nu tagad Reformācija katru dienu utt. Ir labi jāsaprot Reformācija un Revolūcija. Ir jāsaprot Reformācija un Deformācija, ko rektors Slenczka uzsvēra, ja es pareizi atceros.

Viņš minēja deformāciju kā pirmo.
Jā, jā. Tās ir savstarpējās attiecības. Jo teorētiski, ja nav deformācijas, tad nevajag taisīt reformāciju. Proti, ja mēs no malas pasakām „Katru dienu jāreformējas” tad jāsaprot vismaz šis divas lietas – Reformācija un Revolūcija (vai tu zini atšķirību?), un Reformācija un Deformācija (vai tu noskaidro attiecības?). Nedrīkst būt tā, ka deformācija būtu nepareizas krāsas amata tērps, un tu uzreizi taisi “reformāciju,” kura ir pilnīgi neadekvāta.

Par to neiet runa…
Tad velc pareizu tērpu, piemēra pēc.

Runa bija par atgriešanos pie Rakstiem.
Es atbalstu, es atbalstu.

Katram kristietim ikdienas ir jāatgriežās, kā saka Pāvils „Es mirstu ik dienas.” Katru dienu nolikt veco, un saņemt to, ko Dievs dod – jauno.
Es gan gribētu minēt, ka vai nu tā būs, ka tā ir gluži Lutera atskārsme. Īstie kristieši visos laikos to ir sapratuši.

Es gribēju…
Pāvils to jau rakata. Tā ir 2000 gadu veca gudrība.

Es gribēju pateikt, ka tas, kas notiek katrā kristietī ikdienas – tādai jābūt arī baznīcas dzīvei, vai nē? Kaut kādai kārtībai jau jābūt. Jābūt priekšniekam.

Jā. Tradīciju loma. Reformācijā vienmēr būs problēma ar tradīciju lomu. Mēs aiziesim kaut kā. Varam ignorēt tradīciju labo vērtību, bet, ja mēs to neignorējam, tad nav tik vienkārši. Iekšēji – es teiktu – noteikti. Es vēlreiz atsaukšos uz to, ko esmu sacījis – Reformācija bija kristietības vēl viena iespēja.

Es uzskatu, ka tā kristietība, kas bija viduslaikos, ne vien nav cienīga saukties par kristietību, bet, patiesi, nav arī dzīvotspējīga. Teologu debates! Par ko viņi tur runāja!?! Te ir tas – Rietumi un Austrumi. Nu piedodiet, ja var debatēt par visu ko, ja var tirgot Jaunavas Marijas pienu baznīcā, ja!?! Ja var braukāt taustīt (tagad jau arī tausta) mirušus organismus, pielūgt miruša cilvēka (kaut kāda svētā) orgānu, diskutēt par eņģeļu un telpas attiecībām – (esat lasījuši?) cik eņģeļu var nosēsties uz adatas. Izpaust tādus teikumus, ka „pat ja tu izvarotu Jaunavu Mariju, pāvesta grēka atlaida tevi atbrīvos.” Ja šāda baznīca nebūtu reformējusies – viņa vairāk nepastāvētu.

Vai viņi ir reformējušies?
Es domāju, ka katoļi ir stipri reformējušies.

Uz labo pusi?
Ja luteriskā ir “labā puse”?

Es teiktu tā – uz dzīvības pusi – lai izdzīvotu. Šodien neviens katolis neuzskata, ka viņi izdzīvos ar viduslaiku sistēmām. Neviens! Šodien pat Latvijā, kur ir stipri konservatīvāki katoļi, viņi ir izlasījuši Otro Vatikānu (RKB koncilu). Tas, par ko Luters iestājās (es neteiktu, ka tā ir luterisma jelkāda uzvara, jo es neuzskatu, ka te jārunā par uzvaru, jo mēs nekaujamies, nav karš tādā izpausmē) – tautas valodā dievkalpojums (Lutera uzstādījums), draudzes dziedāšana (Lutera uzstādījums), Bībeles lasīšana katram cilvēkam (Lutera uzstādījums).

Pirms pieciem gadiem vēl mūsu Latvijā katoļu baznīcā priesteri uzdrīkstējās sacīt: „Bībeli lasīt kristietim? Nu tas jau tā kā velna darbs var izrādīties.” Burtiski. Pie manis ir nākuši katoļi, kas saka „Mēs nāksim pie tevis.” Saku „Nē, nu kur ta jūs tā mainīsiet?” Viņi saka: „Bet kā lai mēs ejam uz baznīcu, ja priesteris saka, lai Bībeli nesteidzoties lasīt. Nāciet, es jums pastāstīšu.””

Tu saki, ka pirms 500 gadiem neļāva, un pirms 5 gadiem arī vēl neļāva – vai tad viņi ir mainījušies?
Ne, ne. Viņi nezināja, ka Otrais Vatikāns to ir mainījis. Es nesaku, ka tur ir visas izmaiņas. Es arī nedomāju, ka par to ir jūsu jautājums.

Nu labi. Jautājums pēc būtības, kā tev šķiet – Vai Romas katoļu baznīca salīdzinot ar viduslaikiem ir mainījusies uz labo vai slikto pusi?
Manuprāt uz labo.

Ja?
Es teikšu – tuvāk Bībelei. Un viņu pašu dziļi turētās tradīcijas – te ir otrs, ja mēs luterāņi nebūtu tādi kādi mēs esam, velna izdzenāti pa visu pasauli (t.i. ja būtu vienoti), tas varētu notikt otrādi. Jo pēc Otrā Vatikāna mēs varētu mierīgi sist uz galda un sacīt „Nu paga, ejiet vēl vienu soli. Ko tad jūs apstājāties? Jūs jau visu izdarījāt, ko Luters prasīja. Tikai vēl tikai divus vai trīs punktus vajag tā kārtīgi sakārtot.

Turpinājums seko »