Popularitāte bez izdabāšanas
Dieva vārda un Sakramenta dievkalpojums, ja tas netiek sakropļots vai izmainīts, ir stabila struktūra, kurā atsevišķa aplama dziesma nekādu lielu ļaunumu nevar nodarīt.
(Protams, pastāvīga salkanu dziesmiņu “diēta” kaitēs dievkalpojumam un padarīs to neiedarbīgu). Draudzes dziedāšana jau kopš neatminamiem laikiem tikusi atzīta par mainīgāko un spontānāko jomu dievkalpojuma noteiktībā.
Galvenais kritērijs ir izteikts mana kolēģa Ričarda Reša brīnišķīgās esejas virsrakstā: Dziesmu grāmata kā ticības skolotāja. Tā kā dziesmas spēcīgi iespaido mūsu prātu un dvēseli, ir svarīgi, lai tās paustu baznīcas ticību, nevis maldus vai tukšvārdību apmēram tādā stilā, kā:
Es staigāšu, lu-lu-lu, un dziedāšu la-la-la.
Tāpēc ir iemesls satraukumam, ja daudzās mūsu draudzēs baznīcas dziesmu grāmata vispār netiek lietota (dažos apgabalos, kur Baznīcas izaugsmes kustībai ir lielāka ietekme, baznīcas dziesmu grāmatas lietošana tiek ierobežota pat oficiāli), bet tiek izmantoti tādi nebaznīciski materiāli, kā Alternatīvā dziesmu grāmata.
Divi ražīgākie baznīcas dziesmu rakstīšanas laikmeti, bez šaubām bija kristoloģisko cīņu gadsimti baznīcas pirmsākumos un reformācijas laiks. Tā nav nejaušība, jo baznīcas dziesmas ir ticības apliecības, un to prototipi Jaunajā Derībā ir, piemēram, Fil.2:6-11 un 1.Tim.3:16. Draudzēm ir jāpapūlas iemācīties tiešām labas dziesmas, un jādzied tās regulāri. Karls Bārts sniedz trāpīgu un noderīgu ekskursu, kā baznīcas dziesmas ir mainījušās laika gaitā. Sākot ar spēcīgajām reformācijas laika dziesmām, kas vēsta par Kristu, Bārts izseko dziesmu saturiskajam pagrimumam līdz jūtelīgiem drebuļiem un emocionālai savu sajūtu analīzei piētismā un vēlāk.
Tomēr arī šajā ziņā nevajadzētu pārspīlēt. Lai cik labi arī nebūtu sešpadsmitā gadsimta korāļi, dzelžaina turēšanās tikai pie tiem nepamatoti sašaurinātu dziesmu izvēli. Kurš gan vēlētos atteikties no Sv. Patrika “Es šodien sevi sasaistu ar Trīsvienīgā vareno Vārdu” vai Viljamsa “Par visiem svētajiem”? Tāpat nevajadzētu atteikties no tādām tradicionālām angļu baznīcas dziesmām kā, piemēram, “Svēts, svēts, svēts” vai “Baznīcas vienīgais pamats” tikai tāpēc, ka tās ir tik populāras. Savulaik Milānas bīskapa Sv. Ambrozija dziesmas baudīja tikpat milzīgu popularitāti, kā divpadsmit gadsimtus vēlāk Mārtiņa Lutera sacerētās. Antifonālā dziedāšana Milānā atstāja tik lielu iespaidu uz klausītājiem, ka daži no ariāņu kareivjiem, kas tika sūtīti aplenkt baznīcu un iebiedēt tajā sapulcējušos, nolika ieročus un pievienojās draudzes dziedāšanai.
Būtu pārāk pedantiski uzskatīt, ka labas luterāņu dziesmas ir tikai tās, ko sarakstījuši luterāņi reformācijas un pēcreformācijas periodā. Angļu valodā runājošajiem luterāņiem nevajadzētu noniecināt dziesmas, kuras jau visā pasaulē ir cieši saaugušas ar angliski runājošo ļaužu kristīgās piederības apziņu, ja vien tās nesatur tiešus maldus. Ietvertām liturģijā „svētumu [tām] piešķir Dieva vārds un lūgšana” (1.Tim.4:5). Tādas vienkāršas dziesmas kā “Tāds, kāds esmu” vai “Mūžīgā klints” iegūst dziļu sakramentālu nozīmi, ja tiek dziedātas Vakarēdiena izdalīšanas laikā, – to nozīmi, kura atdzimšanas kustības iespaidā ir tikusi aizplīvurota un izkropļota. Tiek uzskatīts, ka vispopulārākā kristīgā dziesma angļu valodā mūsdienās ir “Brīnišķīgā žēlastība”. Popularitāte nebūt nav tās trūkums, tomēr dziedāt šo dziesmu vajadzētu baznīciskā nevis sentimentālā manierē. To pašu varētu teikt par “Ej, stāsti kalnos lejās”. Visas minētās dziesmas ir iekļautas krājumā Lutheran Worship līdz ar citām, starp kurām ir arī mazāk veiksmīgas. Tāpēc nav nekādas vajadzības atteikties no
vienīgi mācības ziņā tīru agendu, dziesmu grāmatu un katehismu lietošanas baznīcā un skolā,
kā teikts Sinodes Konstitūcijā sadaļā “Piederības nosacījumi”. Ja mūsdienās, kad kopējamie aparāti ir brīvi pieejami, kādam konkrētam gadījumam tiek izmantota pieņemama dziesma no citiem avotiem, tas nebūt nav šī būtiski svarīgā noteikuma pārkāpums.
Ir svarīgi paturēt prātā, ka baznīca nav muzejs senu neizprotamu kultūras vērtību glabāšanai, pie tam – jo senāku un dīvaināku, jo labāk. Baznīca ir Kristus dzīvā miesa, un godināt Kristu, visas svētības avotu, ir Viņa miesas locekļu augstākais prieks. Šo prieku nevajadzētu iznīcināt ar pārmērīgu stīvumu un cienīgumu, nerēķināšanos ar cilvēku spējām,
jo nedrīkst pārmēru apgrūtināt un nomākt cilvēku dvēseles, kā tas līdz šim darīts klosteros un kongregācijās, kur viņi sevi apkrāva kā mūļus.
Ir svarīgi, lai liturģijas melodijas un dievkalpojuma dziesmas spētu izdziedāt tie, kam tās ir domātas.
Mūsu reformācijas tēvi būtu piekrituši Origena argumentam pret pagānu Celsu, ka
Platons un citi Grieķijas gudrie vīri ar saviem izsmalcinātajiem izteicieniem līdzinās ārstiem, kas pievērš uzmanību vienīgi augstākajām kārtām un nicina vienkāršo cilvēku, turpretī Jēzus mācekļi uzcītīgi mācās gādāt par lielākās daļas cilvēku vajadzībām.*
Dievišķā Evaņģēlija dzīres par brīvu piedāvā pestīšanu ikvienam, bet nevienam neizdabā (Mt.22:1-14). Tāds ir baznīcas liturģijas un dziesmu patiesais gars.
* – Tas acīmredzot ir apkopojums tam, ko Origens izklāstījis darbā “Contra Celsum”.
Ieskaties