Pirmajā svētdienā pēc Epifānijas

Un Viņa vecāki gāja ik gadus uz Jeruzalemi Pashā svētkos. Kad nu Viņš bija divpadsmit gadus vecs, tad tie pēc svētku ieraduma gāja uz Jeruzalemi. Un, kad svētku dienas bija pagājušas, tad, tiem atkal uz mājām ejot, bērns Jēzus palika Jeruzalemē, un Jāzeps un Viņa māte to nezināja. Bet tie domāja, ka Viņš esot pie ceļabiedriem; un, vienas dienas gājumu nostaigājuši, tie Viņu meklēja pie radiem un pazīstamiem. Un, kad tie Viņu neatrada, tad tie gāja atpakaļ uz Jeruzalemi, lai To meklētu. Un pēc trim dienām tie Viņu atrada templī sēžam starp mācītājiem, tos klausoties un tos jautājot. Un visi, kas Viņu dzirdēja, iztrūkušies brīnījās par Viņa saprašanu un Viņa atbildēm. Un, Viņu ieraudzījuši, vecāki pārbijās, un Viņa māte sacīja Viņam: “Mans dēls, kāpēc Tu mums to esi darījis? Redzi, Tavs tēvs un es, mēs Tevi ar sāpēm esam meklējuši.” Bet Viņš tiem atbildēja: “Kam jūs esat mani meklējuši? Vai nezinājāt, ka man jādarbojas sava Tēva lietās? Bet tie neizprata uz viņiem sacīto vārdu. Un Viņš nogāja tiem līdzi uz Nacareti un bija tiem paklausīgs. Bet Viņa māte visus šos vārdus paturēja savā sirdī. Un Jēzus pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem. [Lk.2:41-52]

Kā ikvienam dievbijīgam jūdam arī Jēzum visa dzīve bija ticības caurausta. Amata apgūšana Jāzepa galdnieka darbnīcā un mācības vietējā sinagogā saaudās vienā lielā veselumā. Jēzus dzīvē nebija mūsdienām tik raksturīgā šizofrēniskā sadalījuma starp laicīgo un garīgo, baznīcu un pārējo dzīvi. Jeruzālemes templis vienkārši atradās visas dzīves centrā, no kura izrietēja viss pārējais, jo templis psalmista vārdiem runājot, bija ikviena jūda dzimtene (Ps.87:5). Tādēļ došanās uz templi nebija kaut kas līdzīgs skaistas, nacionāli nozīmīgas vēsturiskas vietas apskatei, nedz arī vēlme piedzīvot kādu reliģisku pārdzīvojumu. Templī atradās dzīvības avots un tā apmeklējums priecēja sirdi un darīja līksmu prātu. Tādēļ, lai gan likums ļāva palikt Marijai un Jēzum mājās, abi līksmi pievienojās Jāzepam, lai kopā ar citiem svētceļniekiem dotos gadskārtējā Pasā svētku ceļojumā uz Jeruzālemes templi.

Politiskā nozīmē laiki bija mainījušies. Jūdeja, Samarija un Idumeja tagad bija iekļauta Romas provinces Sīrijas sastāvā. Tomēr šīs Palestīnas daļas pārvalde netika uzticēta Sīrijas legātam, bet Roma tai bija nozīmējusi īpašu pārvaldnieku, kura rezidence atradās Cēzarejā. Paši jūdi bija tiekušies pēc šādas kārtības, jo tādējādi cerēja baudīt zināmu brīvību. Tomēr iznākums bija citāds. Jūdu augstā tiesa Sinedrijs praktiski bija zaudējis reālu noteikšanu, un lai gan romieši tieši neiejaucās jūdu reliģiskajā dzīvē, jūdiem nācās sastapties ar dziļu romiešu nicinājumu, maksāt nodevas un paciest sveša karaspēka klātbūtni svētajā pilsētā Jeruzālemē. Jūdu vidū veidojās pret romiešu varu vērsta izteikti reliģiski – nacionālistiska kustība, kuras centrs atradās Galilejā, Jēzus mājvietā. Šo ļaužu sirdis dega par savu Dievu, tēvzemi, tautu, ticību un brīvību. Kad Jēzus zēns pirmo reizi devās uz Jeruzālemi, tur valdīja Romas vietvaldis Kaponijs, bet augstais priesteris templī bija Annas. Tomēr Jēzus prātu maz nodarbināja ar politiku saistītas domas. Tā vietā viņš kopā ar citiem svētceļniekiem flautas pavadībā skandēja psalmus, dziļa saviļņojuma pilns tuvodamies sava Debesu Tēva namam. Arī pilsētas krāšņumam un rosībai, kas būtu saistījusi jebkura cita parasta lauku zēna prātu, kurš pirmo reizi ierodas lielpilsētā, Jēzus sirdī nebija vietas. Viņa diženā sirds bija pilna domām par templi. Ikviens cits lauku zēns, kas bija uzaudzis mazā lauku ciematiņā, būtu sajūsmināts ieraugot tempļa celtni, kuras pagalmos bija vieta 200 000 cilvēkiem. Tomēr ne par celtnes lielumu un krāšņumu, bet par Debesu Tēvu, kura klātiene mājoja templī, domāja mazais Jēzus no Nācaretes Galilejā.

Šīs ilgas un pārdomas kļuva arvien dedzīgākas, kad tuvojoties templim, viņa māte Marija atcerējās Jēzus bērnību, stāstīja viņam par ganu un austrumu gudro apmeklējumu pēc viņa dzimšanas un to, ko par viņu bija sacījuši Anna un Sīmeāns, kad Jēzus kā mazs zīdainis templī tika stādīts priekšā tam Kungam.

Tādēļ svētkiem beidzoties, dziļa iekšējā nepieciešamība lika Jēzum atstāt savus vecākus un vienam palikt Jeruzālemē. Protams, viņš devās nevis apskatīt skaistas vietas, bet uz sava Tēva namu – templi, lai runātos ar rakstu mācītājiem. Kad Viņa vecāki pēc bažu pilnas meklēšanas Jēzu beidzot atrod un izdzird Viņa sarunu ar augsti mācītajiem Jeruzālemes rabīniem, tie kopā ar visiem pārējiem iztrūkstas un ir izbrīnījušies par Viņa neparasto gudrību izpratni ticības lietās. Tomēr Marija pārmetoši jautā – kādēļ tu, dēls, mums to esi nodarījis? Kādēļ tu pameti mūs? Māt, vai tad tu pati nezini, ka „man jādarbojas Sava Tēva lietās” – skan mazā Jēzus atbilde.

Marija kļūst domīga. Viņas dēls nesaka – man jādarbojas mūsu debesu Tēva lietās -, bet gan Sava Tēva lietās. Jau no pašas bērnības Jēzus zina, ka Viņu ar Dievu saista īpašas attiecības. Viņš vienīgais no visiem cilvēkiem ir mūžībā dzimis no Dieva. Tas nozīmē, ka Viņam ar pašu Dieva būtību ir nepārejošas, mūžīgas attiecības. Šī dzimšana nav kaut kas, kas notika pagātnē, jo mūžībā nav laika. Šī dzimšana nozīmē, ka tas nav vis dievbijīgs jūdu puisēns, kas sarunājas ar rakstu mācītājiem, bet gan pats Dievs. Tādēļ Jēzus saka – es darbojos nevis mūsu Tēva, bet Sava Tēva lietās. Nevienu citu cilvēku ar Dievu nesaista tādas attiecības kā Jēzu no Nācaretes. Vienīgi Viņš pēc savas dabas ir patiess Dievs. Tomēr pēc savas augšāmcelšanās Viņš sauc savus mācekļus par saviem brāļiem un rāda, ka caur Viņa krusta nāvi Viņa Tēvs un Dievs ir arī visu garīgi dzimušo, tas ir, ticīgo Tēvs un Dievs. Lai to paveiktu, Jēzus bija ieradies šajā pasaulē. Tā bija Viņa darbošanās Sava Tēva lietās, ka Viņš tos, kas bija dzimuši no miesas un pakļauti velna varai, darīja brīvus, dzimušus no Tēva un piederīgus nevis velnam un ellei, bet debesīm. Tomēr visi ticīgie par Dieva bērniem kļuva caur Jēzu. Tādēļ mēs esam pieņemti bērni, bet Jēzus vienīgais tāds ir pēc savas dabas.

Jēzus māte Marija Viņa vārdus gan paturēja savā sirdī, bet vēl nesaprata. Tas liecina, ka neraugoties uz to, ka viņa bija augsti teicama visu sievu vidū, viņa tomēr bija tikai cilvēks ar ierobežotu sapratni un cilvēciskām vājībām un arī saviem grēkiem. Tādēļ mums nav jāsaka lūgšanas Marijai, bet jāmācās no šīs cildenās sievas, patiesas Dieva mātes šos vārdus paturēt savā sirdī un Svētā Gara spēkā arī saprast.

Jēzus Tēvs nav Jāzeps nedz arī kāds cits cilvēks, bet pats Dievs. Jēzus to labi apzinās jau kopš bērnības un par to liecina visa Viņa dzīves. Taču šo patiesību nekad nebūs iespējams aptver un saprast ar prātu. Tā nav iemācāma arī reliģiskos pārdzīvojumos un izjūtās. Veltīgi ir par to prātot un meditēt, to mums ir jāsatver vienīgi no Dieva Vārda.

Dieva Vārds māca, ka Dieva Dēls ir mūžīgs. Bet, ka īpašā laikā, pēc Dieva nodoma, Viņš no Jaunavas Marijas piedzima kā cilvēks. Taču ieņemts Viņš tika no Svētā Gara. Trīs reizes evaņģēlijos mēs lasām, ka pats Dievs no debesīm apliecina, ka Jēzus Kristus arī ir Dievs. Arī pats Jēzus saka, ka Viņš un Tēvs ir viens un izturas un māca ar dievišķu autoritāti. Par Viņa dievišķumu nepārprotami liecina arī Viņa daudzie un dažādie brīnumdarbi, un beigu beigās ar varenu spēku to apliecina Viņa augšāmcelšanās. Pēc tās arī visi apustuļi, izņemot Jūdu Iskariotu, kļūst pārliecināti, ka Jēzus patiešām ir Dievs un savu pārliecību apliecina, atdodami par to savas dzīvības. Tas mums jāatceras un jāieraksta savās sirdīs, ka Jēzus bija nevis ar dievišķu spēku un gudrību apveltīts cilvēces skolotājs, bet gan patiess Dievs, kurš nāca, nevis lai mācītu, bet glābtu cilvēci – tevi un mani no velna, elles un mūžīgas nāves. Taču to izdarīt Viņš varēja tikai būdams arī patiess cilvēks. Āmen.