Patiesi godāt savu tēvu un māti ar pacietību

Ceturtā baušļa – tāpat kā citu baušļu – pildīšanai vajadzīga īsta dievbijība un mīlestība uz Dievu. Ja vien tavā sirdī mājos īsta dievbijība un patiesa mīlestība uz Dievu, tu godāsi savus vecākus vai vismaz tieksies pēc tā un turēsi cieņā Dieva bausli, tā ka, nonākot nepacietības kārdinājumā un cieņas trūkumā pret saviem vecākiem, tu sevi nosodīsi, neļausi sirdī mājot nicinājumam un to apkarosi.

Ja vien tavā sirdī mājos īstais baušļu pamats un labprātīgs gars, tev, bez šaubām, būs jāizcīna daudz smagu cīņu, lai allaž paliktu šī baušļa mācībā. Cītīgi lūdz un esi izturīgs, lai šajā cīņā saņemtu žēlsirdīgā Dieva palīdzību. īpaši tad, ja tavi vecāki un pārējie, kas vien ar šo vārdu apzīmēti, ir savā attieksme necienīgi, aizkaitināti un nicināmi cilvēki.

Iedomāsimies tēvu, valdības cilvēku, skolotāju, saimnieku u. c., kam ne tikai trūkst visu nepieciešamo īpašību, lai pildītu savu amatu un aicinājumu, bet vienlaikus viņš ir arī ciets, iedomīgs, netaisnīgs un pilnīgi bezdievīgs. Cik gan viegli ir šādus cilvēkus ar savu uzvedību nicināt un sabotēt, īpaši, ja sevi uzskatām par gudrākiem un dievbijīgākiem!

Tāpēc nekādā ziņā nedrīkst sākt vērtēt cilvēku vai sijāt viņa labās un sliktās īpašības, viņa taisnīgo vai netaisnīgo rīcību. Tev jādomā tikai par to, ka Dievs Savā gudrībā un valdīšana ir licis viņu tev par tēvu, saimnieku utt. Tev viņš jāuzskata par Dieva pārstāvi un vietnieku un jāklausa viņa prātam visas lietas, kad tas nav pretēji Dieva baušļiem un sirdsapziņai, pat ja tu uz skati viņu par netaisnu un iedomīgu. Ja viņš jelkādā ziņā pret tevi ir netaisns, tad pats par to atbildes Dievam, taču tas tev nedod tiesības viņu nicināt vai esi arī uzmanīgs, lai ar savu spītību un nelabprātību vārdos vai darbos viņu nesadusmo.

Ja Dievs gribēs, Viņš Savā varenībā to izstums no viņa vietas, bet, kamēr vien Dievs viņu panesīs, arī tev viņš jāpanes, jo, lai kā viņš tev kaitētu, viņš daudz vairāk kaitē pašam Dievam. Šāda paciešana nav viegla lieta: cienīt un godāt savus vecākus vai vecāku aizstājējus, kad tie dara daudz ko tādu, kas mazina vecāku cieņu. Tādēļ ir nepieciešams Dieva Gara spēks un dievišķa pacietība – kā saka Sīrahs: godā savu tēvu un savu māti ar darbiem, vārdiem un pacietību. Pacietība ir tikums, kas ļoti nepieciešams saskarsmē ar līdzcilvēkiem, tāpēc ka mūs arvien pārbauda citu cilvēku trūkumi un vājības, kas mums allaž jāpacieš, citādi mīlestība izdzisīs. Taču īpaši daudz pacietības mums vajag attieksme pret vecākiem.

Ceturtais bauslis mums uzliek tik lielus pienākumus pret vecākiem kā ne pret vienu citu šajā pasaulē. Tāpēc neviens cits nav pelnījis tik lielu pacietību kā tieši viņi. Pacietība ir ļoti nepieciešama, jo, bērniem pieaugot, strauji mainās pasaules tikumi, kad vecāki netiek līdzi laikam un nespēj vairs saprast visu notiekošo, tāpēc neizbēgami vecāki un bērni tūkstoš sīkās lietās viens no otra atsvešinās.

Ar laiku vecāki kļūst inertāki un ar vecumu zaudē savus dvēseles spēkus, skaidru prātu un atmiņu, tie atgriežas bērnībā, kļūst iesīkstējuši un bez humora izjūtas. Nekas no tā, ko bērni dara, viņiem vairs neliekas pieņemami, un tad tie grib lietot savas kategoriskās un neapšaubāmās vecāku tiesības par saviem bērniem. Bērniem šādā situācijā ir ļoti svarīgi aizmirst par savu gudrību un aizliegt sevi, lai spētu patiesi godāt savu tēvu un māti ar pacietību.