Dieva pacietības mērs

“Es uzlūkoju nabagu un kam sagrauzts gars un kas Manu vārdu bīstas. ..Kā šie izvēlējušies paši savus ceļus un viņu dvēselei labpatīk šādas viņu pašu nelietības, tā arī Es tiem izraudzīšos mokas un likšu pārdzīvot briesmas kā atmaksu par viņu ļaunajiem darbiem.” [Jes.66:2-4]

Kad Dievs uz mums dusmojas, Viņš mūs nodod mūsu ienaidnieku rokās un sūta pār mums sērgas, mocības, badu un tamlīdzīgas lietas, lai sodītu mūs par grēkiem un netikumiem.

Tomēr, kamēr vien Viņš runā ar mums savā Vārdā, tā ir skaidra zīmē Viņa žēlastībai un laipnībai pret mums, “jo, ko Tas Kungs mīl, to Viņš pārmāca.” [Ebr.12:6]

Kad ļaudis ir drošībā, viņi Vārdu gan dzird, bet tas viņiem pa vienu ausi ieiet un pa otru iziet. Viņi gan daudz pļāpā par Vārdu, bet nedz dzīve labojas, nedz ticības augļi ienākas.

Mēs redzam, ka ikviens grib rādīties kā patiess kristietis, tomēr nav gala miesas bēdām. Mantkārība, augļošana un citi grēki turpina zelt.

Kad Dievs caur krietniem un dievbijīgiem skolotājiem un sludinātājiem mūs biedina, bet mēs neatgriežamies un nenožēlojam, tad ir skaidrs, ka Dievs drīz vien atņems mums savu Vārdu un šķīsto mācību, un pametīs mūs mūsu sirds tumsībā maldīties mūsu pašu nodomos, kā Kristus brīdināja jūdus, atņēma tiem Dieva valstību, un deva to tiem, kas nesa augļus.

Dievs ilgi var būt pacietīgs ar ļauniem cilvēkiem, bet kad tie nicina vai pat vajā Viņa Vārdu, tad Viņa pacietības mērs beidzas.