Patiesa ticība ir Dieva darbs mūsos

“Brāļi, es jums atgādinu Evaņģēliju, ko jums jau esmu pasludinājis, ko jūs esat dabūjuši un kurā jūs arī stāvat, kas jums arī dod pestīšanu, ja jūs to paturat tādā veidā, kā es jums to pasludināju; citādi jūs būtu velti kļuvuši ticīgi.” (1.Kor.15:1-2)

Šis teksts brīnišķīgi apraksta kristiešus, kas patiesi tic. Svētais Pāvils saka, ka viņi ir dabūjuši Evaņģēliju un stāv tajā. Tie nav cilvēku vārdi, bet gan Svētā Gara vārdi, kas runā caur apustuli. Dieva vārdi ir dziļi, bagāti un visaptveroši. Daudzi domā, ka, ja viņi Dieva Vārda teikto sauc par “labu”, ja viņi ir apmierināti ar skaisto Evaņģēlija mācību, ja viņi labprāt un uzcītīgi klausās un lasa Bībeli, tad viņi to arī ir dabūjuši. Taču cilvēks var izjust zināmu prieku Dieva Vārdā un tomēr būt pilns naidīguma pret to, kad tas skar kādu sāpīgu vietu viņa sirdī. Par Hērodu ir teikts: “Jo Hērods Jāni bijās, zinādams viņu esam taisnu un svētu vīru, un viņu sargāja, un, viņu dzirdēdams, tas bieži kļuva domīgs un tomēr labprāt viņu klausījās.” (Mk.6:20) Tomēr, kad Jānis nosodīja Hērodu par grēku, ka viņš bija ņēmis sev brāļa sievu, viņam bija jāmirst zem bendes cirvja. Līdzīgā veidā gandrīz visa Vācija savulaik slavēja Lutera mierinošo mācību, un tomēr mēs no visām pusēm dzirdam sūdzības par šo cilvēku, sakot, ka viņa vārdi netiek pieņemti, bet gan noraidīti.

Pēc savas dabas neviens cilvēks nespēj uzņemt Vārdu savā sirdī. Viņam pie tā jātiek vadītam ar Svēto Garu. Ikreiz, kad neatgriezts cilvēks dzird, lasa vai pēta Dieva Vārdu, Svētais Gars cenšas viņu pārliecināt, ka viņš ir liels grēcinieks, ka viņš nestāv žēlastībā Dieva priekšā un ka Dieva dusmas gulstas uz viņu. Ja, pateicoties šai dievišķajai darbībai, cilvēks nepretojas Svētajam Garam, viņa sirdi piepilda dziļas skumjas, un viņa atmodinātā sirdsapziņa viņā izraisa nemieru un pat bailes. Tad, caur Evaņģēliju, cilvēkā rodas sirsnīgas ilgas pēc žēlastības, palīdzības un žēlsirdības. Ak, svētīgs ir tas, kurš to piedzīvo, jo šīs ilgas pēc žēlastības ir patiesas, glābjošas ticības sākums. Tās sākas, tiklīdz grēcinieks ar ilgošanos sniedzas pēc Kristus, visu grēku Izpircēja. Ja šāds cilvēks paliek Svētā Gara aprūpē caur Evaņģēlija vārdu, viņš beidzot – ticībā un paļāvībā – satiek Kristu, tā kā ar dievišķu  pārliecību var izsaukties: “Slavē To Kungu, mana dvēsele! Jo es, grēcinieks, esmu atradis žēlastību. Es, nožēlojams cilvēks, esmu atradis apžēlošanu.” Cilvēks, kurš ko tādu ir piedzīvojis, ir saņēmis Evaņģēliju un nonācis pie patiesas ticības.

Tas, kurš nav piedzīvojis nekādas patiesas grēku nožēlas sāpes, tas, kurš vēl nav izjutis bauslības spēku un caur Svētā Gara apgaismību nav uzskatījis sevi par grēcinieku, tas, kurš nekad nav no savas satrauktās sirds dziļumiem lūdzis pēc Kristus žēlastības un tas, kurš joprojām nespēj atzīt, ka cilvēks nevar ticēt Kristum pats ar saviem spēkiem, bet tikai ar Svētā Gara darbību, noteikti joprojām ir bez ticības. Ticības dzimšana grēcinieka dvēselē nevar viņu atstāt vienaldzīgu. Patiešām, tas ir darbs, kas pārveido visu cilvēku – no tumsas gaismā, no garīgas nāves garīgā dzīvē – un izved viņu no bezspēcības dievišķā spēkā. Luters par to brīnišķīgi runā priekšvārdā savam komentāram Vēstulei romiešiem:

Tādēļ, dzirdēdami Evaņģēliju, šādi ļaudis paši saviem spēkiem turas pie kādām savu siržu domām un saka: es ticu. To viņi uzskata par īstu ticību. Taču tie ir tikai cilvēku izdomājumi, kas nekad nenonāk līdz sirds dziļumiem; tādēļ arī šāda ticība neko nepaveic un nedara cilvēka dzīvi labāku. Turpretī patiesa ticība ir Dieva darbs mūsos; tā mūs pārvērš un ļauj piedzimt no Dieva (Jņ.1:13), nonāvējot veco Ādamu, darot mūs sirdī, prātā un visos spēkos pavisam citādus. Ticība nes sev līdzi Svēto Garu. .. Lūdz Dievu, lai Viņš tevī rada ticību; citādi mūžīgi paliksi bez ticības vienalga, ko tu spriestu vai darītu.