Par neizsīkstošu avotu

Bet, kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai. [Jņ.4:14]

Svētajā zemē atrodamas divu veidu akas. Pirmās ir cisternas – izcirtumi klintī vai mūra tilpnes, kas uzkrāj lietus ūdeni [1.Moz.37:24]. Šādās akās var uzkrāt ļoti daudz ūdens, taču sausuma periodos tās paliek tukšas.

Bezlietus periodā spirdzinājumu sniedz citas akas, proti – avoti. Tās nekad nav tukšas, jo avotu veidošanās ir saistīta ar gruntsūdeņiem. Sausās un karstās zemēs šādām akām ir dzīvības vērtība.

Tagad mēs labāk spējam saprast Jēzus vārdus.

Daudzu cilvēku garīgo dzīvi var salīdzināt ar cisternu. Kad viņi ir dzirdējuši aizkustinošu un iedvesmojošu sprediķi, tie kļūst priecīgi un garīgi aizrautīgi. Tomēr šis garīgums, kas saņemts īpašā reizē – kādā atsevišķā dievkalpojumā, konferencē vai nometnē -, nav paliekošs. Vēlāk cilvēki vairs neklausās Dieva vārda sludināšanu un tikai gaida nākamo reizi, lai atkal piedzīvotu ko īpašu.

Taču Jēzus kristiešiem sola ko citu. Viņš sola mūžam neizsīkstošu avotu, kas arvien paliek saistīts ar dzīvības avotu – pašu Kungu Jēzu Kristu.

Caur atgriešanos un ticību kristieši ir nākuši kopībā ar Jēzu un Svētais Gars ir iemājojis viņu sirdīs un sauc: “Aba, Tēvs” [Gal.4:6]. Šie cilvēki dzīvo ticības sadraudzībā ar Jēzu, un viņu avots neizsīkst nekad. Viņu ticīgajās sirdīs arvien plūst nemitīgas un bagātas dzīvības straumes, jo viņi pieder Jēzum.

Kristiešiem nav vajadzības meklēt jaunus un aizraujošus pārdzīvojumus. Viņiem nav jāskraida šurp un turp, lai redzētu jaunākās sensācijas, jo caur ticību viņu sirdīs ir iemājojis Jēzus un Svētais Gars apliecina viņu garam, ka tie ir Dieva bērni.

Arī mūsu dzīvē gadās, ka melni mākoņi aizēno sauli un ticības prieks kļūst vājāks. Parasti iemesls ir mūsu pašu trūkumi un nepilnības. Tomēr ticībā Jēzum mēs vienmēr paliekam saistīti ar pašu dzīvības avotu.